Fragments no "Nesodāmā avantūrista"

Aiz manas bailēs saliektās muguras nožvadzēja un aizcirtās neredzami tērauda vārti, un agrākā istaba telpas tumsā vairs nebija saskatāma. Vārtziņa nekur nevarēja paģist. Toties manā priekšā izklājās saules kūļu pieliets bulvāris, pa kuru pastaigājās jaunekļi ar dauņa smaidiem un zobiem dziedātāja Ņaura Feinika baltumā, apskāvušies ar gaišmatainām meičām. Tām kuplās lokainās frizūras atgādināja siena gubas.

Blondīne, sniegdama man miklu skūpstu uz vaiga, žubināja: – Te tu piedzīvosi laimi, ko nekas un neviens neaptumšos!

– Jauki! Kā tevi sauc?

– Simona Cukurgailīte.

– Prieks iepazīties! Vai esi kautko dzirdējusi par Latviju? Latvijas Republiku?

– Nē, kā tu to dēvēji? Latvija? Savāds nosaukums. Vai tās ir kādas šķidrās ziepes?

– Nē, tā ir valsts, no kuras esmu ieradies un kur palika visi mani draugi un mīļotā – Saša Kroha.

– Vai tā Saša ir smuka, atraisīta uzvedībā?

– Pat pārāk – visi vīrieši viņai skrien pakaļ kā suņi desas luņķim.

– Kādi ir latvieši?

– Lepni, dzīvo kokos un pārtiek no kaltētām sēnēm. Pie mums ēd ķiplokus, lai nomāktu sīpolloku smaku no mutes. Pie mums vīrieši nemazgā un neskuj paduses, bet apšpricina ar dezodorantu vairākas reizes dienā. Miljonāri zem īrētiem smokingiem nemaina netīro apakšveļu. Pie mums makšķerniekus katru gadu iznes atklātā jūrā uz tā paša atdalījušās ledusgabala un par to vēl uzņem reklāmas filmas Nāves skūpsts.

– Un kā es tev patīku?

– Tev ir svarīgi patikt?

– Jā, tas ir manas dzīves vienīgais mērķis.

– Patīc, protams. Tu jau esi precēta, ka dabūji uzvārdu Cukurgailīte?

– Tak nē, to es iegādājos par 24 dolāriem pēc Bērnības muzeja apmeklējuma Aizkraukles ielā 4. Tur izstādīti pieci eksponāti – Cukurgailītis parastais, Saldējums Vēsma, Limonāde Buratino, Gāzētā ūdens automāts 5 kapeikas, Kvasa muca Džūkstes sevišķā. Iespējams nopirkt sev uzvārdam kāda no eksponātiem apzīmējumu pilnībā vai pa daļām. Negribēju ilgāk būt bezpersoniskā Simona nr. 118. To man ierakstīja plastikāta pasē, ko vienmēr jānēsā kaklā pakārtu.

– Kas tev tie par ķeburiem uz delnas pamatnes?

– Tas ir svītru koda tetovējums ‘’www un ciparu kombinācija”.

– Kam tas kalpo?

– Mūsu tautas vadītāji to mīļi sauc par zvēra zīmi, bez tās mēs lielveikalos neko nedrīkstam nedz pirkt, nedz pārdot.

– Kā sauc jūsu valsti?

– Šmerļavuda – tā stiepjas no Atbrīvotāju bulvāra līdz Alfas oāzei un Lielā Baltezera lokam ar centru – Kinostudiju. Mums ir varena kinoindustrija – uzņemam trīs filmas dienā.

– Vai tev ģeogrāfijas stundas skolā bija? Kāda ir jūsu Zemeslode?

– Kā nu bez tām! Tālāk – austrumos, Vidzemes augstienē starp Līgatni, Cēsu pili, Gaiziņkalnu, Dāmu paradīzi, Golgātu, Zvārtas iezi, Ērgļiem, Cesvaini un Lubānas purviem nocietinājusies nepieejamā komūnistu Paugurpilsēta, ziemeļos pāri jūrai atrodas Santaklausija, ko komandē Milzu Santaklauss ar šņabdeguni Rūdolfu. Pasaules malā ir industriāli attīstītā Konfuciānija, kur visiem iedzīvotājiem ir ieslīpas acis un dzeltena ādas krāsa. Tālu rietumos pēc Ziemeļeiropas nogrimšanas no Vidusjūras izcēlusies Atlantīda ar Itāliju, Grieķijas arhipelāgu un Kipru, kas veido Ceturto Romu, tās atpalikušajās nomalēs – Spānijā, Francijā un Portugālē skraida barbari ar milnām un trenkā savvaļas taurus. Bet pāri Atlantijas okeānam dislocēti Indiāņu Apvienotie štati ar konstitūcijā ierakstītu ‘’mīloši, draudzīgi, vienoti”. Tas bija iespējams, pateicoties tam, ka 19... gada 2. jūnijā toreizējais ASV prezidents Kelvins Kūlidžs parakstīja Indiāņu pilsonības aktu, paredzēdams visiem ASV iedzimtajiem piešķirt pilsonību. Šajā teritorijā dzīvo ap 400 ciltīm ar gandrīz diviem miljoniem indiāņu un ar ietekmīgāko virsaiti Nevaldāmo Zirgu II priekšgalā.

– Kur tad palikušas Amerikas Savienotās Valstis, Latvijas ietekmīgā sabiedrotā? – nespēju tam noticēt.

– Vai tad tu nezināji? Pēc Mēness un Marsa kolonizēšanas, apmēram 99,99 procenti iedzīvotāju kā izceļotāji pārvesti uz jaunām teritorijām, bet Ziemeļamerikā palika bijušo indiāņu rezervātu iemītnieki, kas Viagras tablešu iespaidā mežonīgi savairojās. Viņi tagad apgādā draudzīgās Saules sistēmas planētas ar tekilu, kukurūzu un haluciogēnām sēnēm, kā arī darbojas kā brīvdabas cietums – noziedznieku izsūtīšanai ārpus kosmiskajām bāzēm zem kupoliem.

– Tu esi apbrīnojami erudīta sieviete.

– Nelamājies, pie mums visas ir meitenes, jo nevienai nav vairāk par 23 gadiem.

– Kā tā – jūs nenovecojat?

– Šī ir Mūžīgās jaunības pilsēta, kur nepazīst vecumu un Nāvi. Mēs piedzimstam, izaugam līdz 23 gadiem, puiši – līdz 26 un tādi arī paliekam visu apzinīgo mūžu.

– Un kas ir jūsu dzīves saturs?

− Ak, visa mūsu dzīve ir nepabeigts mākslas darbs!

Šmerļavudā populārākais teiciens, ar ko sasveicināmies savējo starpā, ir: − Ko gan tādu es varētu piedzīvot, ko vēl neesmu piedzīvojusi? − Ja par kautko šaubāmies, ļaujam to darīt kādam citam, kuram par to maksā kā par darbu.

– Un cik, tavuprāt, man ir gadu?

– Tūlīt uzminēšu – no skata 25, maksimums – 26.

– Nē, 33 gadi. Labi saglabājies – nedzeru un nesmēķēju.

– Pat, ja tā ir taisnība, nevienam to Šmerļavudā neatklāj, citādi tevi izraidīs.

– Par ko?

– Lai tu neizplatītu veca cilvēka manieres, lipīgo domāšanu.

– Uz kurieni izraidīs?

– Trimdā uz Lielā Baltezera neapdzīvoto salu, no kuras bez atļaujas nevarēsi pārvietoties.

– Vai pie jums ir arī kāds nelaimīgais?

– Viens pats uz visu valsti.

– Kas viņš tāds?

– Ūsiņš Rāmulis. Agrāk studēja psiholoģiju, daudzām patika – klasisks vīrieša skaistums kā Apollonam. Izlēma piepelnīties un piekrita fotografēties erotiskās ainās, jo viņam solīja, ka tās bildes izvedīs ārpus valsts un šeit neviens tās neredzēs. Bet fotografētāji samelojās un izlika internetā vispārējai apskatei, par maksu – protams. Ūsiņš, to ieraudzījis, sajuka prātā no kauna. Tagad augu dienu sēž, sarunājas ar sevi, dzer un ēd.

– Tad jau ļoti uzbarojies?

− Gluži pretēji. Jo viņš tikai iztēlojas, ka ēd un dzer – cilā neredzamu dakšiņu, liek pie lūpām, dzer neredzamu tēju vai caurspīdīgu pienu. Sev atkārto vienu un to pašu:

− Esmu domājoša niedre. Mani neuzskata par cilvēku. Es augu ezerā. Mani drīz nopļaus. Pēc tam izkaltēs un klās uz māju jumtiem. Vēlāk es sapūšu vai apaugšu ar sūnu. Labākajā gadījumā kāds pielaidīs niedru jumtam uguni, un es sadegšu zilās liesmās. Esmu domājoša.... – un tā pa apli. Visi viņam jūt līdzi – rāda, lūk, kur ‘’Cilvēciņš”, bet izārstēt nevaram. Antidepresanti šo ārprāta formu neārstē.

Vēlējos izdibināt, kas viņu šķietamo labklājību apdraud?

Simona: – Mūžīgās jaunības pilsētas iedzimtie bez mazākās aiztures rauj otram acis no pieres laukā, lai tiktu atzīti par skaistākajiem, seksīgākajiem, slavenākajiem, neatvairamākajiem, jauneklīgākajiem. Skaistuma konkursi Mis un Misters Šmerļavuda norisinās reizi dienā. Mūs apdraud tikai četras nepārvaramas dabas kataklizmas – kariess, blaugznas, celulīts, gāzes.

– Viduslaikos tikai nabadzīgajiem pilsoņiem, kas pārtika no raupjas barības, bija veseli zobi. Turīgajam slānim veseli zobi neskaitījās nekas pieklājīgs. Tiem, kam nebija veicies, un daba bija apveltījusi ar pērļbaltu zobu rindu, smejoties nācās mutei turēt priekšā roku.

– Pret kariesu mēs cīnamies, pasludinot saldās dienas. Nedēļas laikā netiek pieļauta saldumu ēšana, bet svētdienās visi našķējamies, cik tik uziet – no rīta līdz vakaram. Šī diena tiek noslēgta ar pilnīgu mutes dobuma higiēnu un fluora lakas uzklāšanu zobu emaljai. Rezultātā veseli zobi saglabājas ievērojami ilgāk.

– Un kā jūs, skaistules, vēršaties pret apelsīnu miziņas efektu uz jūsu dupšiem?

– Ejam aukstā kontrasta dušā rītos un vakaros, ierīvējamies ar mandeļu eļļu, vannai pievienojam Nāves jūras sāli, meitenes tiecas ievērot ideālu atpūtas režīmu – gulēt dodamies plkst. 22.00 un augšā ceļamies plkst. 6.30, kad taisām speciālus 80 anticelulīta pietupienus. Ja vien neapzinīgie puiši mūs nenovirza no labajiem nodomiem.

– Man reizēm uzrodas blaugznas, kas ir kosmētiska rakstura problēma.

– Lai blaugznas neuzkluptu mūsu nevainojamām frizūrām, mums ir aizliegts stress, uztraukumi un ikdienā minēt vārdu ‘’problēma”. Meitenes mazgā matus reizi stundā, uz muguras darbā vai augstskolā nēsājot īpašu somiņu ar šampūniem un svētīto ūdeni, ko piejaukt klāt skalojamam ūdenim.

– Kas tās par gāzēm, kas varētu iztraucēt jūsu harmonisko dzīvi?

– Labāk nepiemini, – te bija uzkūlies viens mags Anufrijs, uzrīkoja mums dabisko gāzu uzbrukumu un ar viltu ielavījās Kinostudijā, nolaupīdams Jaunības eliksīra recepti. Tas neiedragāja mūsu valsts pamatus, jo visās bibliotēkās glabājas precīzas receptes kopijas.

– Par ko gādā jūsu valdība?

– Mūsu valdībai ir svarīga katra iedzīvotāja kā klienta ”vērtība mūža garumā”, jo ikvienu dzīvojamu mirkli var pārvērst tajā vai citā komercdarbības formā. Šmerļavudas pilsoņi visi ir parādos līdz ausīm pret valsti, jo mūsu pienākums ir pašiem izpirkt savu dzīvi, kas ir komerciāli sadalīta nelielos gabalos – pa minūtei, stundai, dienai.

– Traki! Es ielās redzēju studentus, kas bija iznomājuši savas pieres reklāmu uzrakstiem – Vēdera preses trenažieris Taurenītis. Kā tas darbojas?

– Tas noteikti pārvērstu tavus neglītos taukus pievilcīgos muskuļos!

– ?

– Es saejos ar puišiem, kam ir dzelzs presīte un stingri dupši. Cik ilgi tu pie mums uzkavēsies?

– Kādu nedēļu, varbūt mazāk.

– Tad jau man nav vērts savu šarmu uz tevi tērēt... Es tevi izvilku cauri TV ekrānam, un formāli tu tagad skaities mans īpašums, manas baudas vergs.

– Par ko ne? Nav jau tev stipri jānopūlas – šarmē vien!

– Vai labi, ja godīga meitene tev tuvosies, uzsūcot zilumu uz kakla?

– Vai tā ir jūsu pilsētas skūpstu algebra?

Kad neapdomīgi atraidīju Simonas uzmākšanās mēģinājumu, viņa nospieda trauksmes pogu un pēc piecām minūtēm atbrāzās sarkanās beretes, kas man uzlika roku dzelžus.

Kā arestants vēl izkliedzu: – Brīvība augstāk par īpašumu, cilvēks augstāk par dolāru!

Simona lika apdomāties: – Pasaki policijai, ka tu tikai pajokoji, un tevi atstās mierā – manā alumīnija plāksnēm izklātajā istabiņā!

Taču es nemainīju savu lēmumu un mani apdullināja ar elektrošoku. Uzskatot par nelūgtu valsts viesi, mani ar policijas motorlaivu aizveda izsūtījumā uz Baltezera lielāko salu kā kaitnieciski pļāpīgu, pārāk vecu indivīdu, kurš apdraud Šmerļavudas sabiedrisko kārtību. Līdzi man ļāva paņemt tikai piecas preces, bet ar nosacījumu, ka es policistiem dažos vārdos pierādīšu to noderīgumu.

Izšķīros par prezervatīvu, termosu, ādas portfeli, kaktusu un lāpstu.

Prezervatīvu, pēc mana apgalvojuma, varētu izmantot arī kā nirēja ekipējumu, to piepūšot un uzmaucot galvā, lai iepazītu Lielā Baltezera zemūdens pasauli. Termosa iegāde parāda, ka tā saimnieks ir praktisks un parūpējies par komfortu – savu karsto urīnu uzkrāj gaidāmajai aukstajai ziemai. Ādas portfelis palīdzēs aizstāvēties no meža vāveru, kuras slimo ar trakumsērgu, kodieniem. Vientuļam kaktusu audzētājam uz salas paveras iespējas sagaidīt ciemos kolekcionārus, lai mainītos ar jaunām kaktusu šķirnēm. Lāpsta piestāv laimes meklētājam latvietim ar čaklu sapņotāja garu, kurš pats spēj laikus sev izrakt kapu...

47. nodaļa. Ceļojums uz Paugurpilsētu

Kopš laikraksta Domas un simpātijas laikiem, turējos pie pārliecības, ka manam kļūmīgajam stāvoklim ir kāds objektīvs ārējais cēlonis. Un, ka noslēpuma atrisinājums slēpjas Paugurpilsētā, no kurienes nāca desmitais pasaules brīnums – Sekretāre uz baterijām un no kā tik ļoti bīstas Mūžīgās jaunības pilsētas reklāmas upuri.

Dzīvoju kā piekļuves laikmeta bērns, jo spriedu, ka ik dienas man atveras brīnumainas durvis uz vēl neizpētītu iespēju un izdevību pasauli. Ar milzīgu gribas piepūli man izdevās uz pārdesmit minūtēm izsaukt brālēnu Hārdiju Saulesbrāli, šķiet, mums caur plazmas TV nodibinājās telepātisks kontakts. Hārdijs bez minstināšanās piekrita mani aizvest līdz Paugurpilsētas augstajām betona sienām. Ar BMW X5 džipu 70–80 kilometru ceļa pievārējami nieka pusstundā. Pirmos 25 kilometrus nobraucām vienā pūtienā, pēc tam mana griba atslāba. Sākās ķibeles. Kā sēne šosejas malā izauga brīdinājuma zīme ‘’Uzmanību – brieži!” un Hārdijs manāmi sanervozējās. Saulesbrālis uzspieda uz taurēšanas pogas un pīpināja nepārtraukti, lai aizbiedētu mīklainos briežus, kas mums it kā uzglūnēja no alkšņu krūmiem vai priežu meža ceļa abās pusēs. Pēc desmit minūtēm – apmēram 30 kilometrus no Šmerļavudas robežstaba − mūs pārsteidza sniega vētra. BMW X5 sāka art sniega segu, pēc tam kārpīties, līdz iestrēga ap 96 centimetrus dziļajā sniega kārtā un nokāva dzinēju. Hārdijs izkusa izplatījumā ar visu auto.

Sakoncentrējos un radīju sniega motociklu ar nelielu kabīni diviem pasažieriem. Par pavadoni uzbūru bijušo mīļāko Sisleju ar zaļām bezdibenīgām acīm, melnās panteras augumu un murrājošu balsi – kailu, ietinušos baltā lapsādas kažokā. Biju gatavs izgrūst viņu no motocikla siltās kabīnes sniega kupenās, tiklīdz ievērotu Paugurpilsētas priekšposteņus – izsūtītos izlūkus baltos maskēšanās tērpos uz slēpēm. Viņi pārvietojās bez skaņas kā somu armija karā pret Padomju Krieviju. Knapi paguvu dūdiņai nodziedāt pazīstamo dziesmu: – Hei, melnā pantēra, baigi lunkanā, šis brauciens ar tevi nav pirmais pēdējais!  un paglāstīt viņas karsto kājstarpi, iekams sniega motocikls avarēja, ieskriedams nez no kurienes izaugušā 25 cm resnā priedītē. Mans personīgais sniega eņģelis bija pēdējā sekundē nocirtis priedes stumbru ar neredzamu līko zobenu, lai mīkstinātu sadursmi. Tomēr priedes stumbrs pārsita motocikla degvielas tvertni, izlija benzīns un paliku kājniekos. Ar pēdējām gribasspēka lāsēm es materializēju partizānu slēpes, sauktas arī par kocenēm, un sāku neatlaidīgi un stūrgalvīgi vicot pa 106 cm biezo sniega grīdu, kas pēdējās dienās bija atgriezusi Paugurpilsētu no visas pārējās pasaules.

Apmēram divas stundas vēlāk satumsa, un dziļo tumsu pēkšņi pāršķēla sarkani prožektoru stari un zaļas signālraķetes. Draudīgi tuvu pavīdēja desmit – piecpadsmit metrus augsta blīva betona siena vai valnis, kas kā Vatikāna cietoksnis vai Lielais Ķīnas mūris pasargāja Paugurpilsētu no svešiem naktsmāju lūdzējiem. Nomocījies atvilku elpu, tad ieņēmu no blašķītes melno balzamu un slēpoju gar mūri. No rīta ievēroju, ka mūra sienā vietām ir kā sargtorņi ar tumšzilos kostīmos ietērptiem sargiem, kam uz sejas bija gāzmaskas. Laikam uzmanās no negaidīta uzbrukuma ar ķīmisko ieroču pielietošanu. Pagalam piekusis pacēlu rokas ar plakātu: ‘’Apžēlojieties. Ielaidiet atpūsties nabaga ceļinieku! Paēdiniet mani!” Sargi satraukti tērgāja, deldēja mēli, zvanīdami augstākstāvošai priekšniecībai, taču nākamajās divās dienās manu plakātu un vaimanas klaji ignorēja.

Te mana izsalkuša un izvārguša cilvēka iekšējā balss deva padomu: pacel plakātu ar uzrakstu ‘’Nafta!” Sekoju šim padomam, tam bija necerēti panākumi. Sargi formā pamāja ar rokām, nolaida man krēslu ar trīsi un pacēla augšup – pāri mūrim. Acīm pavērās piecas piramīdu tipa celtnes un vairāki simti kazarmu ar simetrisku ielu līniju kā labirintā. Pēc atkārtotas sazināšanās ar portatīvām rācijām, mazā elektromobilī ieradās augstākā ranga ierēdnis, kurš stādījās priekšā kā Nikolajs Stepanovičs Gumiļovs, galvenā komisāra laba roka. Viņam mugurā dīvainā kārtā bija cariskās Krievijas oficiera parādes tērps ar visu cepuri, abās ausīs karājās zelta auskari ar pērlēm, bet pie krūtīm rotājās vairāki apbalvojumi. Acis izvalbītas ar lieliem baltumiem, mute šaura kā vardei, pāri plecam balta ādas siksna, kas savienota ar pistoles Parabellum maksti.

Sargi pavadīja mani uz nelielu kabinetu kazarmā, kas pacēlās paugurā – pāri klajumam.

Nikolajs uzdeva konkrētus jautājumus: – Kas tā par naftu?

– Naftas iegulas, kas atklātas Baltijas jūras dibenā starp Mūžīgās jaunības pilsētu un Santaklausiju, – muldēju, ausis nekustinādams.

– Vai tev ir licence, koncesija?

– Nav, bet varu precīzi norādīt jūrā to vietu.

– Mums nav karakuģu, turklāt tā būtu kara pieteikšana varenajam Santaklausam, ja mēs tik tālu ietiektos jūrā. Kāds tev amats dzimtajā pilsētā?

– Naftas magnāts. Ģenerāļa pakāpe.

– Lēmumu pieņemšu ātri – bez tiesas un izmeklēšanas. Nošaut kā aizdomīgu, Paugurpilsētā nevēlamu špionu! Aizvest uz nāves soda izpildes laukumu!

Sargi uzlika man rokudzelžus, jau sāku murmināt Tēvreizi. Galvā drūzmējās zaķapastalas domas. Biju morāli gatavs bučot amatpersonas zābakus, tomēr apvaldīju savas bailes no Nāves.

Nikolajam atkal iepīkstējās rācija. Pēc īsas konsultēšanās, ierēdnis uzdeva atvadu jautājumu: – Kas ir tavs tēvs vai vectēvs?

Pateicu baltu patiesību: Tēvs – civilais, pazudis bez vēsts. Vectēvs – Nemirstīgais Kaščejs. Gumiļovs uzmundrinoši uzsita man pa plecu, noņēma sev no krūtīm lielāko medaļu un piesprauda pie mana krekla atloka: – To uzreiz vajadzēja teikt, jaunais cilvēk!

– Ko tas maina?

– Ja tiešām vēlies kļūt par paugurpilsētnieku, tava ģenerāļa pakāpe tiks pielīdzināta mūsu rangiem, varēsi ciemoties pie mums, cik vien ilgi vēlēsies. Dosim augstāko pielaidi valsts noslēpumiem. Ja vien tu izturēsi melu detektora pārbaudi.

Tas man bija špicka. Tās pašas dienas vakarā man kā valsts oficiālajam viesim ierādīja paaugstināta komforta apartamentus vienā no piramīdām, kur nakšņoja komandieri. Virs piramīdām naktī debesīs mirdzēja burti – Iekaroto virsotņu rezervāts. Virs katras piramīdas smailes izgaismojās sarkana piecstaru zvaigzne. Bet priekšplānā bija zaļa koka sēta kā mākslīgo egļu biezoknis.

Nākamajā rītā man sankcionēja mieloties ar komandieriem pie viena galda – ar uzlaboto racionu – trīs plastikāta kārbiņām ar barību. Centos pārgalvīgi izprašņāt, kāpēc Paugurpilsēta tā aizsargājas – no kā? Vecākais no virsniekiem iztīrīja zobu starpas ar koka bakstāmo un sniedza izsmeļošu atbildi: – Tiklīdz gar mūsu cietokšņa mūriem sāk šņākt un sirot vairākas Lēdijas no nerūsējoša tērauda, tirina savus milzu taustekļus, lauž laukā veselus klintsbluķus, mūsu sargi uz vaļņa to konstatē un pietaisa bikses no baigām.

– Lēdijām pa spēkam iziet cauri mūriem kā papīra lapai, – atzīmēju es.

– Tieši tā, taču viņas to nedara. Jo Lēdijām nepatīk mūsu Nemirstīgā Kaščeja kults, kurš Tumsas valstībā ir tikpat liels priekšnieks pie Nāves troņa.

– Ak tā?

– Mēs ienīstam kapitālistiskās valstis, kas saviem iedzīvotājiem uzspiež patēriņa kultu. Mūsu vienīgais sabiedrotais – Konfuciānija (agrākā Sarkanā Ķīna), kas mūs apgādā ar moderniem nāvējošiem ieročiem. Pretinieks, bez kā pagaidām nevaram iztikt – Šmerļavuda. Mūsu mērķi – vispasaules revolūcija un militarizācija. Lai runā lielgabali! Galvenajam komisāram vārds ir Kozjma Prutkovs. Viņa atšķirības zīme – trijstūrveida cepure ar mušmires krāsu un baltajiem pleķiem, vienmēr nikna sejas izteiksme, sacelta balta krekla apkaklīte, uz kakla uzsiets raibi pelēks tauriņš, kājās virsnieka bikses ar tresēm, līdz ceļiem kuplas, virs krekla ādas veste, ap vidu josta ar patronām kā kaukāzietim. Nekad neguļ, pīpo mahorku.

Es pats uz savas ādas pieredzēju to, kā visi Paugurpilsētas ierēdņi ar zemapziņā iedvestu bijāšanu pāriet uz sarunāšanos čiepstot, kad piemin galveno komisāru. Vēlējos noskaidrot, kāpēc tumsoņas tā respektē manu vectēvu; par to man pastaigā pēc zolītes partijas pavēstīja Gumiļovs, uzņēmies personīgu šefību par valsts ciemiņu nr. 1.

– Mūsu pastāvēšana atkarīga no tā, cik labi spēsim nosargāt Nemirstīgā Kaščeja dvēseli, kas ir adatā, kas savukārt iespundēta dimanta olā, kas ieslēgta sudraba lādītē, kas piekārta 2000 gadus veca ozola resnākajam zaram. Pie tā koka dienu un nakti dežūrē godasardze no 150 izlases vienības vīriem. Par to nemitīgi aizlūdz žēlsirdīgās māsas, kas apmetušās Marfas Marinskas klosterī.

– Te es atrodu objektīvu ārējo cēloni tam, kāpēc mans vectēvs nekad nemirs, – apjēdzu.

– Protams, jo mēs kā ticīgo valsts esam neuzvarami. 

– Kā man būtu jārūpējas par Nemirstīgo Kaščeju?

– Viņš pats par sevi parūpēsies, bet kā mazdēls pasūti viņam misiņa ķiveri ar durkli galā un vienu mazu ziloņkaula galvaskausu uz pieres, kā arī apmetni šūtu no sikspārņiem nomauktiem spārniem un sarkanas kontaktlēcas.

– Tiks darīts, kad atgriezīšos dzimtenē.

– Mūžīgās jaunības pilsētā?

– Nē, Latvijas Republikā.

– Neizdosies, jo, pirmkārt, tāda Latvijas Republika nemaz neeksistē, tās ir drudža karsoņa sekas pēc apsaldēšanās sniega vētrā. Otrkārt, – tu esi mūsu godājamais viesis un vienlaikus karagūsteknis, jo esam karastāvoklī ar pilsētu, no kuras mēroji šo gaisa gabalu.

Vakarā nenocietos piekomandētajam miesassargam nepajautājis, kāpēc Gumiļovs lepojas ar cara Nikolaja II piešķirtajiem Svētā Georgija pirmās un otrās pakāpes zelta krustiem – par varonību kaujās, ja tas noticis aptuveni pirms 90 gadiem?

Miesassargs izrādījās pļāpīgs: – Gumiļovs un Kuzjma jau sen ir miruši, tikai viņiem aiz smalkjūtības to neviens nesaka. Ko mēs – tumšā tauta darīsim bez nācijas smadzenēm un nācijas sirdsapziņas, ja apšaubīsim viņu dzīvotgribu? Bez Nikolaja mēs būtu pagalam. Kurš tad dzejotu par ‘’stipro cilvēku – karavīru”? Piemēram, šo: ‘’Lode, ko atlējis liktenis, atradīs manas krūtis – tā atnāks pēc manis.”

Turpmākajās dienās mani visžēlīgi iepazīstināja ar Paugurpilsētas nesatricināmo sabiedrisko kārtību, kas lika katru rītu vienkāršajai darba tautai divas stundas dziedāt slavas dziesmas Mātei revolūcijai, apvilkt bezformīgus saburzītus kreklus un gleznot vadoni Kuzjmu, kādu nu kurš viņu bija redzējis un iegaumējis. Pēc četrām nostrādātām stundām pie konveijera, bija sātīga ēdienreize ar kompotu, visiem pie viena katla. Pēc tam atkal dziesma un atkal četras stundas darba dunas. Uz visiem vīriešiem attiecīgajā kazarmā bija viens izejamais uzvalks un uz visām sievietēm izdalīja vienu balles kleitu. Kad sākās dejas, tad visi pēc kārtas tualetē pārģērbās un, nodejojuši vienu valsi, deva kārtu nākamajam rindā.

Čapājevs ar Petju arī devās uz balli. Pagāja kāds brīdis, Petja pienāca pie Čapājeva:
– Klau, kāpēc ar mani neviena biedrene nedejo?
– Hm... e, tu zeķes nomainīji?
– Nē...
– Labi, tad fiksi velc nost!
Aizritēja pusstunda, tad Petja atkal piegāja pie Čapājeva.

– Klau, ar mani tik un tā neviena negrib dejot! Un vēl visi turas pa gabalu.
– Tu maz zeķes novilki?
– Nu jā, nu.
– Un kur tu tās liki?
– Frenča kabatā, protams!

Guļamlāvas, dalītas pa dzimumiem, bija pa labi un pa kreisi gaitenim. Uz visiem vīriešiem viena sega, sievietēm tapat. Reizi nedēļā – svētdienās ļāva sievietēm palīst zem vīru segas, bet pirmdienas rītā bez kavēšanās jāatgriežas savās guļvietās. Vadonim uz visām jaunajām sievietēm piederēja katras 2. nakts tiesības, ko viņš izmantojis gaužām reti. N.Gumiļovs bija impotents kā jau dzejnieks. Mūzas kalps.

Sestdienā katram vīrietim pie sāniem jānēsā sprigulis, kas atgādināja par 1802. gada Kauguru zemnieku nemieriem, kad darbaļaudis pirmoreiz iebilda dzimtkungiem – pret muižas klaušām, pārmērīgiem nodokļiem, iztaisnojot muguras. Jo viņu vidū bija izplatījušās baumas par to, ka cars piešķīris brīvību, tikai kaklakungi to no viņiem slēpj. Nemierus vadīja kocēnieši un mujānieši, mira četrpadsmit, ievainoja astoņus no apmēram 3000 nepaklausīgajiem. Pēc nemieriem notiesātie zemnieki tika izsūtīti un trimdā nodibināja pirmo Paugurpilsētas apmetni. Spriguli mīlēšanās brīdī svētdienā palika zem sievietes dibena, lai ieņemtu dēlus.

Katram pilngadīgajam pārim, kas izveidojās pēc pieciem kazarmās nodzīvotiem gadiem, bija čuguna vannā jāaudzē rīsu stādi, gatavojoties drīzai pārejai uz Konfuciāniju. Kuzjma bija apsolījis, ka tagadējā paaudze piedzīvos abu valstu apvienošanos un robežu noārdīšanu.

Tos strādniekus, kas uzdrīkstējās publiski lamāties rupjiem vārdiem, karavīri noģērba plikus un par sodu izstādīja uz 12 stundām kazarmu priekšā, aplīmējot viņus ar dzeltenām post–pit lapiņām ar nejaukajiem vārdiem. Skolu nebija vispār. Jaunākās paaudzes apmācību organizēja Žagarkalnā, kurp aizveda ar sarkaniem divstāvu skolēnu autobusiem. Pa skaļruņiem katru stundu skanēja viena priekšmeta mācību viela dobjā diktora lasījumā, tikmēr klases brauca ar slēpēm pa pacēlājiem augšā un lejā līdz mācību dienas beigām un uzmanīgi klausījās apgūstamo vielu ar vienu apstāšanos dabisko vajadzību nokārtošanai – ik pēc trijām stundām.

Ja strādnieku ģimenē piedzima otrā meita, to 12 gadu vecumā ietērpa Bārbijas kostīmā, ar armijas helikopteriem meitenītes aizveda virs Mūžīgās jaunības pilsētas un izmeta kā eglīšu rotājumus izpārdošanā, bet Šmerļavudas valsts kase akurāti pārskaitīja meitenīšu maksu naidīgajai kaimiņvalstij – rēķinot pēc to kopējā dzīvsvara. Katru gadu strādniekam no viņam piešķirtā vārda un uzvārda noskaldīja nost pa vienam burtam, lai viņi nekļūtu privātīpašnieciski un tiem nepieķertos, bet savas pases vismaz divas stundas vakaros bija jākošļā kā nesagraužamas košļājamās gumijas. Žokļi jātrenē gadījumam, ja tuvcīņā nāktos sakost gļēvos ārvalstu imperiālistus.

Paugurpilsēta jau 65 gadus eksistēja ekonomiskās blokādes apstākļos. Kad ieslēdzās strūklakas publiskajos pastaigu laukumos ar monumentiem, uzreiz, strāvas spriegumam vados krītot, izslēdzās kondicionieri kazarmās, dienasgaismas spuldzes bērnu silītēs un izdzisa pelēkie TV ekrāni, kas trotuāru malās visu diennakti translēja varoņu filmas par Čapājevu, Annušku un Petju, un bija mana vienīgā legālā izklaide.

Lūk, vienas filmas sižets:

Aņka atgriezusies no tūrisma brauciena uz Odesu. Petja šai klāt: – Ko labu no lupatām dabūji?
Aņka saka: – Baigi labo zem brunčiem nēsājamo seksajostu. Veči kā ierauga, tā ģībst!
– Parādi man ar! – Petja prasa.
Aņka sarauj brunčus uz augšu, Petja noģībst. Ienāk Vasilijs Ivanovičs.
– Kas ar Petju? – vaicā.
Nu Aņka pastāsta, Čapājevam dabīgi arī sakārojas redzēt jostu. Aņka atkal sarauj brunčus augšā, un Čapājevs nobāl un saļimst. Ienāk galvenais komisārs Kozjma Prutkovs:
– Kas noticis ar komandējošo sastāvu? – pieprasa paskaidrojumus.
– Parādīju seksajostu, ko no Odesas pārvedu. Visi ļimst, tiklīdz ierauga.
– Parādi man ar! – pavēl galvenais komisārs.
Komanda jāpilda, Aņka sarauj brunčus uz augšu, Kozjma paliek bāls, bet savaldās. Pēc klusuma brīža saka: – Aņka, atkal tu visu esi sajaukusi. Pirmkārt tā nav seksajosta, bet zeķturi. Otrkārt, āķīši jākabina pie zeķēm, nevis pie lūpām.

Kozjma punktierēja tā: – Nav vāju karavīru, ir tikai vāji virsnieki, tāpēc kaujinieku komandieriem reizi pusgadā kaujasspēju pacelšanai vienās peldbiksēs nācās traukties lielā ātrumā pa mototrasi ar veciem moskvičiem, kam uz pakaļējā sēdekļa uzlika pavirši segā ietītas kartona kastes ar savvaļas bišu spietiem. Izdzīvoja mazāk sakostie, kas nobrauca distanci visātrāk. Pusi komandieru nācās norakstīt uz Vispasaules revolūcijas altāra.

Bezkaislīgi izvērtējis savas izredzes, pirmā pusgada ciemošanās beigās Paugurpilsētā atmetu cerības par vectēva dvēseles izzagšanu, par vispārējā dumpja celšanu un ar vienu no iekšējiem kontrrevolucionāriem Mikulo Maklaju kā gidu atradu Cīrulīšu avota pazemes bedri, caur ko patlaban tiek iegūts Venden dzeramais ūdens. Aizturējis elpu un ieniris, es laimīgi pēc 57 sekundēm izpeldēju Latvijas Republikā Cēsu pilsētas tuvumā – par mata tiesu no nosmakšanas pazemē.

Visas tiesības rezervētas