Vīriešiem jādod džungļu brīvība

Kādi tev plāni šim rudenim?

No 20-tajiem septembra datumiem J.Rozes, Valters&Rapa un Jumavas grāmatnīcu tīklos ir nopērkams mans jaunais dēku romāns. Tajā ir ideālais mīlestības trijstūris. Skaists mīlasstāsts. Galvenajai varonei Spānijas galmā izdosies vai neizdosies atvairīt donžuāna iekarošanas tehniku? To varēsiet lasīt manā romānā. Līdz pat decembra vidum ar šo grāmatu braukšu prezentācijas tūrē pa lielākajām Kurzemes un Zemgales pilsētām.

Kā tapa jaunā grāmata?

Tai ir interesanta priekšvēsture. Man bija viena brūte. Aizbraucām uz viņas dzimto pusi Rojas novadē. Staigājām gar jūras krastu un man uzreiz atmiņā atausa leģenda par pirātu, kurš gremdēja kuģus un savā koka pilī savāca tik daudz dārgumu, ka pils no smaguma neizturēja un iegrima. Pavērās laika sprauga un ieraudzīju stāstu. Tā arī tapa ideja šim romānam. Sižets ir ļoti interesants un daudzplākšņains. Negatīvajiem tēliem ir pozitīvās īpašības, un pozitīvajiem – negatīvās. Romānu rakstīju pa naktīm. Manī nāca tik dzīvas vīzijas! Iztēlē pārcēlos uz laiku pirms 350 gadiem.

Saki, mūsdienās ir viegli būt rakstniekam Latvijā?

Nav viegli nemaz, bet rakstnieka darbu var apvienot ar darbu cilvēkos. Man pašam ir grūti būt rakstniekam. Vasarā rakstīju romānu par 20. gadu Latviju, tolaik vīrieši bija tik galanti. Tolaik bija tik aktīva sabiedriskā dzīve. Cilvēki bija tik draudzīgi. Viņiem nebija tik garlaicīgi kā tagad. Ja nav ielūguma uz kādu slēgto pasākumu, ir jāsēž mājās un visa dzīve var paiet garām. Dzejnieki tolaik rakstīja uz salvetēm. Ja varētu mainīt savu dzīvi, gribētu dzīvot divdesmito gadu Latvijā. Tad visiem žurnālistiem bija darbs, labi honorāri. Sabiedrībā viņus ļoti cienīja. Regulāri tika rīkotas preses balles. Visi varēja atļauties dzīvot vasarnīcās – tās vai nu nomāja vai paši būvēja. Paralēli rakstīja grāmatas. Bija tik interesanta dzīve. Tagad tā nav. Mūsdienās, ja neraksti kaut ko skandalozu, ir grūti dabūt cilvēkus uz literāriem pasākumiem.

Tev kādreiz nav sajūta, ka raksti, bet patiesībā tas nevienam nav vajadzīgs, jo mūsdienu sabiedrība tik maz lasa?

Tik traki vēl nav. Ir jāraksta izklaidējoši, grāmatai jābūt ar spraigu sižetu, tad jau cilvēki lasa. Rakstniekam vienīgi ir milzīga slodze. Bet ticu, ka ir iespējams arī rakstniekam no Latvijas ielauzties Eiropas tirgū.

Cik grāmatu šobrīd jau esi uzrakstījis?

Pēc skaita „Melnsila pirāti“ ir piektā mana izdotā grāmata. Ir trīs dzejas grāmatas un divi romāni. Bet paralēli jau rakstu vēl vairākas grāmatas. Visu laiku rakstīšana ir procesā.

Kāda ir tava ikdiena?

Noteikti jāparedz laiks, lai samīļotu savu draudzeni. Gribēju pārslēgt savu organismu rakstīt no rītiem, bet nesanāk. Joprojām labākā iedvesma man ir naktīs, no 10 vakarā līdz 2 vai 3 pa nakti. Tad man ir garās brokastis. Mēģinu piefiksēt sapņus. Ja tie ir izmantojami, iekļauju savos romānos. Reizēm labas idejas pie manis atnāk tieši naktīs. Pa dienām eju uz bibliotēku. Vācu informāciju, lasu grāmatas. Ir svarīgi pašam daudz lasīt, lai varu rakstīt par sevis izraudzīto laika posmu.

Izstāsti, kā nokļuvi līdz Dr. Love statusam?

Tas ir mans etalons, uz kuru tiecos. Gribētu Latvijā radīt mīlestības reliģiju, tādu kā kultu. Austrālijā jau šobrīd ir augstskola, kurā var iegūt seksa bakalauru. Nē, viņi tur visi nenodarbojas tikai ar seksu. Viņi pēta cilvēces vēsturi caur seksu, mīlestību, attiecībām. Gribētu arī Latvijā ko līdzīgu izveidot.

Tavai draudzenei droši vien ir paveicies, jo viņa dzīvo kopā ar seksa ekspertu?

Varbūt. Man seksā tiešām patīk eksperimentēt. Bet reizēm varu būt arī ļoti kautrīgs un atturīgs. Man patīk arī ļauties sievietes dominancei. Tas ir interesanti.

Kādēļ sievietes saka, ka esi lecīgs? Tā vien liekoties, ka tev daudzas citas darījušas pāri?

Es gan teiktu, ka sievietes mani vairāk ir lutinājušas, nekā darījušas pāri. Bet par lecīgumu… Tas ir veids, kā pasargāju sevi. Mūsu sievietes no vīriešiem tik daudz pieprasa – ir jāatbilst noteiktiem standartiem, lai vīrietis var nodrošināt sievietei kredīta maksājumu, benzīnu, dāvanas, piepildīt regulāri ledusskapi, un vēl, vēl, vēl… Ja vīrietim ļautu būt viņam pašam, tad viņš pats brīvprātīgi sievietei dotu visu. Ja no manis prasa trīs istabu dzīvokli, māju un mašīnu, turklāt vēl man jāspēj nodrošināt noteikts dzīves standarts, tad man nav nekādu vēlmju pēc tā tiekties. Manī ierunājas mačo tipa vīrietis – gribu pavest, izmantot un pamest.

Tad jau lecīgums tev ir kā savu tiesību aizsargāšana?

Jā, tā ir iestāšanās par savām tiesībām.

Kāds, tavuprāt, ir dabisks vīrietis?

Nu gluži kā tarzāns vai mauglis, tikai viņš dzīvo lielpilsētas džungļos. Neuzskatu, ka vīrietim ir jābūt pedikīrētam un manikīrētam. Viņam ir jābūt kā lielpilsētas tarzānam. Nu un, ka viņš ir nedaudz iesvīdis un viņam ir divu dienu bārda! Kādēļ ir tādi varoņi kā supermens un betmens? Sievietes jau šādus varoņus meklē! Bet pašas nemaz nemana, ka savējos izdresē kā tādus pelēkos darbarūķus. Vidējam latviešu vīrietim reizēm ir jātēlo tas, kas viņš nemaz nav.

Bet, ja nu sieviete iedod vīrietim brīvību, vai viņš negribēs laist pa kreisi ar visām?

Vīrietim ir tiesības flirtēt ar sievietēm. Viņam ir tiesības strādāt sieviešu vidē un sieviešu vidē mācīties. Šarmēt citas sievietes. Ar to jau viņa mīlestība pret sievieti, ar ko viņš ir kopā, nemazinās. Galvenais šai sievietei neveidot greizsirdības scēnas. Ir grūti visu laiku domāt par dažādiem komforta niekiem, lai tikai noturētu savu sievieti.

Kā tu lutini savu mīļoto?

Kādreiz uztaisu viņai kaut ko ēst. Kādreiz nopērku kādu rotu. Apakšveļu gan ir grūti Latvijā nopirkt, jo reti kur var atrast kaut ko kvalitatīvu par samērīgu cenu. Ja man būtu vairāk brīva laika, gribētu savu sievieti gleznot. Ir plāniņš uzrīkot erotisko sesiju. Tā iekvēlina pārus, un tas ir vajadzīgs.

Kas tev ir svarīgs attiecībās?

Personīgā dzīves telpa. Varu būt divas, trīs dienas kopā ar mīļoto, bet tad man vajadzīga atelpa. Ideāli, ja ir vairākas dzīvojamās platības un viens pie otra varam braukt ciemos. Randiņu periods nekad nebeidzas. Ja neprecēts pāris sāk tēlot vīru un sievu, kamēr attiecības vēl nav nobriedušas, kaut kas apsīkst un sabojājas.

Kā tad zināt, kad dzīvot kopā un kad precēties?

Kad pārī izveidojušās kopīgas vērtības, kopīgi dzīves paradumi. Kad pāris var atļauties iekārtot kopīgu dzīves telpu, kurā katram ir savs stūrītis. Nu nevar dzīvot kopā, ja ir divistabu dzīvoklis! Kamēr man nebūt tāda karjera, kādu vēlos (skolotāja darbs un veikalos izpirktu romānu autors), tikmēr nevaru ģimeni atļauties. Teikšu godīgi, man pat ir tādi periodi, kad dažas dienas vispār nav naudas. Kāda tad tur var būt ģimene?

Tādos brīžos nav skumji ap sirdi, jo kā rakstnieks finansiāli neesi novērtēts?

Tādēļ jau rakstniekiem jāskatās, kā apvienot vairākus darbus, lai ar savu profesiju nebūtu konfliktā.

Ko dari jau šobrīd, lai būtu harmonijā ar sevi?

Sēžu uz diētas un daudz sportoju. Man ir partnere, kura mani pieņem tādu, kāds esmu. Bez maskām. No rītiem un vakariem mācos meditēt. Gremdējos iekšējās pasaules vērošanā. Man šķiet traki, kad sievietes domā, ka viņas dzīves sapnis ir harmonija un vīrietis viņai pie sāniem. Īstie sapņi taču ir tādi, kas liek uzziedēt dvēselei, vai ne? Tikai tad, ja zied dvēsele, cilvēks var izpausties.

Kāds ir tavs sapnis?

Viens, uz ko eju – pēc gadiem desmit, piecpadsmit gribētu, lai man pašam ir savi kopotie raksti. Lai ir cilvēki, kuriem mājas bibliotēkās ir manas grāmatas. Tāpat man ir sapnis atrast līdzsvaru starp dzīvošanu fantāzijā un dzīvi šodienā. Ja esmu „iegājis“ kādas grāmatas rakstīšanā, ir grūti atkal atgriezties. Reizēm jūtos kā citplanētietis. Reizēm man ir bailes, ja nu nodzīvoju visu dzīvi grāmatu dēļ, bet patiesībā mana dzīve paiet garām, tā arī īsti neizbaudīta? Tādēļ jau ir vajadzīgs tas otrs cilvēks, kurš mani mīl. Tad dzīve nav nodzīvota pa tukšo. Dzīve jau nav paredzēta, lai krātu mantas. Tā ir domāta, lai baudītu un dzīvotu līdzsvarā.

 Intervēja Kintija Bulava, sieviesuklubs.lv galvenā redaktore