Latviešiem erotika ir nepietiekami izkopts žanrs
Ko tev personīgi nozīmē Dzejas dienas septembrī?Man Dzejas
dienas šķiet atmirstoša tradīcija – kā slimnieks reanimācijā. Protams,
ka slimniece ir skaista – gariem blondiem viļņainiem matiem, bet diezin
vai vairs celsies un kļūs par visas tautas kulta personu. Manuprāt,
Dzejas dienas būtu, pirmkārt, jārīko divreiz gadā – pavasarī (aprīlī)
un rudenī (septembrī), taču tajā pienācīga loma jāatvēl latviešu dzejas
ikonām, pat tiem, kuri vairs neiziet ļaudīs un kuriem vairs grāmatas
neizdod. Vēlama Latvijas reģionu – Vidzemes, Kurzemes, Zemgales
literātu apvienību invāzija – viesizrādes Rīgā, kā tas notiek ar
reģionālajiem valsts teātriem. Protams, esmu redzējis melnbaltās
fotogrāfijas "Literatūrā un Mākslā" un "Zvaigznē", kur pie Raiņa
pieminekļa stāv dižgari – O.Vācietis, Ā. Elksne, I. Ziedonis, M.
Čaklais plecu pie pleca un pacilājoši deklamē savu dzeju. Taču šobrīd
nav tik spēcīgu garīgo līderu, kas ar jūtamu distanci atrautos no
pārējās dzejdaru masas. Vai tavuprāt ir laba prakse organizēt "Delfi" balsojumus par labāko grāmatu lasītāju skatījumā? Tas
ir apsveicami. "Delfi" portāls ir latviešu mediju flagmanis, ar kuru
katrs ceturtais latvietis sāk savu darbadienu. "Delfi" balsojums ir
viens no loģiskākajiem soļiem, lai izmantotu mediju vides
interaktivitātes iespējas, publikas uzrunāšanu neatkarīgi no
tradicionālajiem informācijas nesējiem – avīzēm, TV, radio, kur Dzejas
dienu ziņas vienkārši pazustu, sakustu ar pārējo informatīvo troksni. Dzejnieki
savukārt ir spiesti iemācīties mobilizēt savus fanus, atbalstītājus,
tos lasītājus, kas nopirkuši attiecīgo grāmatu un pēc tās izlasīšanas
nav smagi vīlušies. Dzejniekiem būtu jāpārtrauc savstarpējā rīvēšanās
aiz skaudības, kuram glītāka grāmata un kuram raitāki panti, bet
jāvienojas kopīgā dziesmā. Jāatrod sekmīgākus komunikācijas modeļus ar
lasītkāro auditoriju. Derētu apdomāt, kāpēc starp gleznotājiem un
fotogrāfiem tā neplūcas un neaprunā viens otru? Taisnība A. Eipura
rakstītajam – "kāpēc jūs domājat, ka sacerēt dzejoli ir vieglāk nekā
uzgleznot gleznu?" Šis spriedums neattiecas uz aprobežotiem grafomāniem. Vai vari minēt kādus starp dzejniekiem, ko pazīsti, cieni, lasi viņu talanta dēļ? Jā,
no kungiem tie ir mani skolotāji Dzejas meistardarbnīcā – Aivars
Eipurs, Jānis Rokpelnis un privātais dzejas treneris Pēteris Brūveris.
No dāmām – Eva Mārtuža, Amanda Aizpuriete un Inga Gaile. Piekrītu
Pētera Brūvera formulējumam, ka dzejā nav ko iesākt neapdāvinātajiem un
virspusējiem cilvēkiem, jo tā ir kļuvusi par ļoti nerentablu nodarbi.
Tikai izcilākie dzejnieki spēj sev nopelnīt maizi ar libretiem,
dziesmām, arī reklāmām, jo perfekti pārvalda valodu, ritmu, atskaņu
tehniku. Par labu dzejnieku var izveidoties tikai tie, kas vienlaikus
ir kļuvuši par atdzejotājiem. Es pats atdzejoju Baironu, P.B. Šelliju,
V.B. Jītsu u.c., tādejādi bagātinoties. Š. Bodlēru, A. Rembo, F.G.
Lorku, T.S. Eliotu uztveru kā domubiedrus. Vai nebija pārlieku liels risks sevi publikai pozicionēt kā erotisko pantu sacerētāju? Jā,
bet es to darīju apzināti un ar apdomu. Man patīk provocēt. Drosmes
netrūkst lauzt ceļu neiestaigātā dzejas mežā. Un man padodas šāda stila
dzeja. Lēmums sakņojas manā atklājumā, ka latviešiem erotika ir
nepietiekami izkopts žanrs, turklāt mīlas dzejoļiem bieži ir pārāk maza
enerģijas deva, niknums, spars, ieslīkstot banalitātēs, sentimentālā
mīkstčaulībā. Dzejnieki dīvainā kārtā kaunas intensīvi pārdzīvot savu
erotisko sajūsmu, ilgas, tās vispārinot visai sabiedrībai interesantā
rakursā un nezaudējot prasības pēc teksta kvalitātes. Turklāt erotisks
ir tikai viens krājums – "Siržu Bokss", bet pirmajā krājumā – "Debesu
Žonglieris" šādas tematikas dzejoļu nebija vairāk par vienu trešdaļu.
Kopš 2002.gada esmu nepārtraukti bijis iemīlējies, tā ka vielas
skanīgiem pantiem gana. Ja analizē "Siržu Bokss" pārdošanas rezultātus,
risks apgāda vadībai attaisnojies pilnā mērā. Mēs pie grāmatas dizaina
ar mākslinieci Signi Cinīti strādājām ilgāk par mēnesi, radot acīm
nepierastu noformējumu.
Sen gribēju pavaicāt, kas slēpjas zem apgāda "Passion Book" izkārtnes? Nekas
sevišķs. Pirmā specializētā erotisko grāmatu, kalendāru utt.
izdevniecība Baltijas valstīs, kas gan izkops nacionālās literatūras
lauku, gan arī atzītus, skandalozus un labus rietumu literātus ievedīs
grāmatu cienītāju mājas bibliotēkās. Mums ir solīdi sadarbības partneri
Parīzē, Londonā, Liverpūlē un Dublinā, lai tiektos iekarot Francijas un
Lielbritānijas grāmatu tirgu tuvākajos gados. Apgādam "Passion Book" ir
divi līdzīpašnieki – es un Aivars Helde, bijušais apgāda "Artava"
mārketinga vadītājs. Mūsu galvenais konkurents – "Taschen". Zem mana
goda būtu lūgties naudu Kultūrkapitāla fondam, ja reiz latviešu
grāmatizdevēji nesaskata atdevi dzejas grāmatu izdošanā par pašu
līdzekļiem un nelabprāt sadarbojas ar jauniem, sevi nepierādījušiem
autoriem. Paldies apgādam "Antēra", kur noticēja manam talantam un
izdeva manu pirmo grāmatu, kas tika sekmīgi realizēta divu gadu laikā. Kādu redzi dzejas perspektīvu Latvijā? Dzeja
zels un vairosies. Latvijas dzejas grāmatu tirāžas – pa 300, 500, 700,
1000 eksemplāriem ir piliens jūrā un nepieciešams cita veida bizness,
lai nodarbotos ar dzejas grāmatu izdošanu un uzreiz nebankrotētu. Dzeja
pārņems internetu bezmaksas formātā. Dzeja tiks nodota no mutes mutē
vai pārcelsies uz SMS izplatīšanas vidi. Arī Lielbritānijā neiegādājas
to dzejnieku grāmatas, kuri regulāri nedodas pie tautas kā atraktīvi
šovmeņi, komedianti, neuzstājas radiostacijās, nav viedokļu līderi,
kuru dzeja lasās pārāk smagi vai satriec ar depresīvu drūmumu. Dzeju
pirks tikai no tiem, kuru personība būs vienreizēji suģestējoša,
atbruņojoša ar savādu atklātību, nemitīgi – ar katru nākamo grāmatu
uzlabojot mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Tāpēc daudzi apstājas
pie pirmās iznākušās grāmatas vai emocionālā ziņā izpumpējas jau pēc
otrās. Novēlu visiem iesācējiem pieteikties pie Latvijas Rakstnieku
savienības konsultantiem vai uz Dzejas meistardarbnīcas nodarbībām,
neturot sveci zem pūra un vienatnē nesvārstoties šaubās – ir tev
talants vai nav.
|