„Lepnie var nesagaidīt savu zvaigžņu stundu...”
Tātad Deģa apsvērumi
ir šādi: plusi, pašam izdodot, ir lieli – pats nosaki, kas būs vāciņos, kas uz
tiem. Pats izvadā, pats nodarbojies ar promocijas aktivitātēm zem drauga radītā
zīmola „Passion book”.
Nosacījumi, lai
pašizdošana atmaksātos, Dinijaprāt, ir daži:
1) jāņem vērā, ka liela tirāža dzejai nav
iespējama, jārēķinās ar aptuveni 300 līdz 500 lasītājiem un jācenšas šo skaitu
palielināt, nemitīgi sevi reklamējot visos iespējamos veidos;
2) jāparūpējas par apzinīga redaktora
piesaisti un stilistiski nevainojamu grāmatas noformējumu, kas atklātu tā
saturu pareizā gaismā;
3) jāpielieto jaunas promocijas metodes –
jābūt personīgajai mājaslapai, kur ziņkārīgie labprāt uzkavētos – „ja tevis nav
internetā, tevis nav vispār” un jābraukā pa Latvijas pilsētām, tiklīdz tevi uzaicina
– gan ar klasiskās mūzikas un dzejas programmām, gan ar „Dzejas meistarklasi”
skolēniem. Turklāt Dinija Deģa dzejas krājumus Rīgas pilsētas robežās iespējams
arī saņemt ar piegādi mājās vai darbavietā (to veic pats autors kā dzejnieks –
kurjers, nebūdams iedomīgs), bonusā vēl saņemot īpašu veltījuma ierakstu, autogrāfu
un 10 līdz 20 minūšu sarunu ar dzejnieku.
Izdodot savus dzejas
darbus pašam, jārēķinās arī ar mīnusiem, kas grāmatniecības sfērā:
1) vismaz uz gadu vai pusotru jāiesaldē personīgie
brīvie līdzekļi, kamēr visas attiecīgā nosaukuma grāmatas nav iztirgotas;
2) čakli tirgojot grāmatas gluži kā
kolportierim, jaunrade ir jāatliek uz vēlām vakara vai nakts stundām;
3) izdodot dzejas krājumu, jārēķinās, ka dzeju
Latvijā biežāk pērk tikai dažus mēnešus gadā – maijā uz skolu izlaidumiem, septembrī
un oktobrī, kad notiek „Dzejas dienas”, kā arī februārī uz Svētā Valentīna
dienu;
4) publiskajām un skolu bibliotēkām ir
nepietiekami līdzekļu jaunāko daiļdarbu iegādei, tāpēc plauktos nonāk tikai
populārākie vai no Kultūrkapitāla fonda atbalstītie autori;
5) organizējot dzejas, koncertu – uzstāšanās
tūri pa daudzām pilsētām darba laikā, vari strādāt algotu darbu tikai uz
pusslodzi.
Tāpēc Dinijs Deģis,
kā jau dienvidnieciskā temperamenta pārstāvis, kurš apvieno sevī dzejnieku un
aizrautīgu pārdevēju, ir atradis dažus knifus un aicina pārējos rakstošos
ieklausīties – iespējams, kāda no viņa idejām ir noderīga kolēģiem. „Pirmkārt,
vajadzētu mainīt grāmatu tirgošanas praksi, dibināt autoru tandēmus, kas
papildinātu viens otru – piemēram, pārdot grāmatas komplektos. Viena dzejas
grāmata, otra – prozas, un kopā pērkot, lasītājs iegūtu jūtamu atlaidi. Vēlme
ietaupīt pamudinātu dzejas cienītāju izlasīt arī prozu un otrādi. Un, ja jau iepazītu,
iespējams, izlemtu atkal iegādāties tieši šo autoru darbus. Otrkārt, objektīvas
recenzijas – es sacīšu, ka katastrofāli pietrūkst profesionālu recenzentu! Ir apsveicami,
ka tagad ir arī Latvju Teksti, literārs
žurnāls, kas publicē aktuālas recenzijas. Taču tās ir arī jāapmaksā. Un jāfinansē
tās būtu grāmatveikalu tīkliem – „Jumavai”, „J.Rozei”, „Zvaigznei” un „Valteram
un Rapam”. Dāsni jāapmaksā, jo viņi ir tie, kas vistiešāk ir ieinteresēti
apgrozījuma audzēšanā arī oriģinālliteratūras nišā. Turklāt nepietiks tikai ar
veikalu pašreklāmas izdevumiem. Autoriem pašiem jāatmet kūtrums, nogaidīšana uz
labākiem laikiem, jo – galu galā vidusskolu programmās tiek iekļauti arī
izvēles autori. Aktīvi rosoties kopš 2005.gada, esmu panācis, ka apmēram desmit
vidusskolās esmu iekļauts izvēles autoru sarakstā. Tādejādi vidusskolēniem iesaka
lasīt manas grāmatas un tās analizēt referātos, esejās un domrakstos.
Mūsu valstī
literātu vidū pastāv nežēlīga, badīga konkurence vai klubiņu princips kā
politikā, to man reiz uzsvēra draugs un kolēģis Rimants Ziedonis. Es
piebildīšu, ka dzīviem talantiem jāsacenšas ar... mirušo nevīstošo slavu,
milzīgo atpazīstamību un skolu programmu nesatricināmo autoritāti. Pastāv
psiholoģiskais spiediens no skološanās gadu atmiņām, jo jebkurš jaunpienācējs
dzejā salīdzinājumā ar Čaku, Ziemeļnieku vai Čaklo ir apšaubāms. Ir jāiet publikā
un nepārtraukti jāieinteresē ar savu spilgto personību, jābūt atraktīvam un neapnicīgam.
Tie, kas lepni pakāpjas malā un gaida, ka kāds viņus pamanīs un atzīs tikai
izcilo tekstu dēļ, var arī nesagaidīt savu zvaigžņu stundu dzīviem esot.
Ar prozu situācija
ir savādāka – to pašam izdot ir neganti dārgi, tāpēc es meklēju sponsorus un/vai
mecenātus manai un literāta Imanta Liepiņa iecerētajai triloģijai par Kurzemes –
Zemgales hercogistes vēsturi. Ideālā variantā kā rakstniekam man jāspēj paveikt
to, ko jau gadiem nedara mūsu skopā valsts: ja tā nepiešķir līdzekļus skolu
bibliotēkām jaunu grāmatu iegādei (zini, gadā skolas bibliotēka saņem 0,69 Ls
finansējumu grāmatu iegādei uz vienu skolnieku!), ir jāatrod patriotiski
noskaņoti mecenāti, kas ļautu mūsu vēsturiskos romānus līdz 2000 grāmatu
tirāžās uzdāvināt visām ieinteresētām skolu bibliotēkām. Pašlaik mēs nopietni
pie tā strādājam.”
Intervēja Kristīne
Sadovska, Latvju Teksti, 2010.g. decembra numurs (tur publicēts ļoti saīsinātā formā)
|