Pāvils Rozītis – mans latviešu rakstnieka etalons
Dēkainie kara gadi
Pāvils Rozītis dzimis 01.12.1889.g. Liepas pag. Purapilpos,
saimnieka ģimenē, miris 20.02.1937.g. Rīgā, apbedīts 1.Meža kapos - rakstnieks,
žurnālists. 1894.g. zaudējis tēvu un arī tēva mājas. Ar māti un māsām bērnību
pavadījis Liepas pagasta Vecauduļos. Mācījies Liepas pagasta skolā, no 1901.
līdz 1902.g. Valmieras pilsētas skolā, no 1902. līdz 1907.g. - Valmiera
proģimnāzijā kopā ar R.Egli, J.Kārkliņu, L.Laicenu, N.Strunki, A.Švābi. No
1908.g. līdz 1909.g. mācījies skolotāju kursos Pēterpilī, no 1910. līdz 1914.g.
studējis Maskavā A.Šaņavska Tautas universitātes Vēstures un filozofijas
fakultātē. No P.Rozīša studiju biedra A.Gobas
atmiņām: Latvieši Šaņavskī bija ne tikai liela minoritāte, bet arī skaļākā. Un
skaļākais vienmēr bija mūsu Rozītis. Pamanījis draugus, tur jau viņš nāk -
paceltu galvu, smaidīgs, vienmēr optimistiski noskaņots, un smaids likās sakām,
ka viņam nupat zināms kāds patīkams jaunums, kuru būs prieks noklausīties arī
citiem. Tūlīt viņš spraudās grupiņā un kļuva par tās centru, par turpmāko
sarunu virzītāju. Skatoties pēc grūti uzmināmiem cilvēka gara kustības
likumiem, dažreiz Rozītis tūlīt stājās opozīcijā, labi vēl neapsvērdams, pret
ko īsti vēršas. Viņam dažreiz patika būt opozicionāram tieši opozīcijas dēļ,
lai varētu ar kādu pamatīgi 'izecēties', kā viņš teica, un tā vingrināties
asprātībā, kas viņam ļoti patika. 1914.g. - 1915.g. P.Rozītis strādājis
laikrakstā 'Juanākās Ziņas' un 'Līdums'. Pirmā pasaules kara gadus no 1915.
līdz 1918.g. kopā ar citiem latviešu literātiem pavadījis Baku apkārtnē, bijis
ierēdnis Baku naftas rūpnīcā, 1917.g. apprecējies. No Ā. Ersa apcerējuma: kā
skaistāko Kaukāza pieredzējumu Rozītis arvien atcerējās gājienu pa Kaukāza
Gruzīnu kara ceļu no Vladikaukāza līdz Tiflisai. Gājienu viņš veicis kopā
ar rakstnieku Vainovski. Tur viņi iepazinušies ar mežonīgo kalnu dabu,
savdabīgiem ļaudīm un kalniešu dzīves parašām. Otrs izceļojums no Baku Rozīti
vedis pa Kaspijas jūru uz Persijas piekrasti. Kaukāzā redzētais un dzirdētais
rakstniekam devis ierosinājumus vairākiem literāriem darbiem, kas uzrakstīti
pēc atgriešanās Latvijā. Kaukāza iespaids atrodams dzejas krājumos 'Zīļu rota',
'Mans korāns', 'Zobens un Lilija', poēmā 'Jaunavības tornis', stāstu krājumos
'Nāves vižņi', 'Granātu ziedi', 'Ceļš uz paradīzi' un 'Miglas svilpes'. 1918.g.
pavasarī Rozītis kuģī pa Kaspijas jūru un Volgu brauca mājup. Bakū, neatrazdams
pircēju savai mantai, kā mēbelēm un virtuves piederumiem, jo sācies bija jau
komunistu saimniecisko represiju laiks, viņš savu īpašumu aizvedis uz tirgu,
bet kad arī tad neatradies pircējs, paklusām pazudis - lai mantu ņem, kam tā
patīk. Ticis uz Latvijas zemes rakstnieks ar sievu Antoniju un mazo, uz rokām
auklējamo dēlu Viestartu iebrauca Valkā. Kāds aizceļodams Rozītis Valmierā
iekāpa vilcienā ar baltu panāmu galvā un sarkanu rozi pogu caurumā, tāds
atgriezās Valkā.
Pēc atgriešanās dzimtenē 1918. gadā ģimene atgriežas Latvijā.
P.Rozītis nodarbojas ar rakstniecību un žurnālistiku, viņam nopietni jādomā par
ģimenes nodrošināšanu. 1922.gadā piedzimst meita Dzidra Jordisa. Tomēr Rozīšu
laulība izjūk, un, sieva pēc aiziešanas no vīra, nespēdama pārdzīvot, ka
atstājusi novārtā savus bērnus, 1926.gada janvārī izdara pašnāvību. 1928.gadā
Pāvils Rozītis apprecas otreiz ar Almu Frišmani, kas kļūst par viņa bērnu
audžumāti. Laulībā ar Almu Rozītim piedzimst meita Ieva.
P.Rozītis 1919.gadā ievēlēts par latvju rakstnieku un
žurnālistu arodbiedrības priekšsēdētāju, pēc tam vairākus gadus bijis valdes
loceklis (1920-1926). Bijis cenzors Latvijas armijas štāba informācijas nodaļā
(1919-1921), bet vēlāk Izglītības ministrijas Mākslas nodaļas vadītājs un
Mākslas un kultūras departamenta direktors. Rozītis vadījis arī Tautas
augstskolas literāro studiju. Bijis žurnāla "Ritums" redaktors (1921-1926),
apgāda "Latvju kultūra" literārais redaktors, laikraksta "Pēdējā
Brīdī" redaktors (1927-1928). 1926.gadā apmeklējis Itāliju, kur ticies ar
M.Gorkiju. Studējis LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tiesību
zinātņu nodaļā (1921-27), studijas nebeidzot. Pēc dažiem tikai daiļradei
veltītiem gadiem P.Rozītis 1932.-1934. gadā vadījis Inteliģento bezdarbnieku
nodaļu Tautas labklājības ministrijā, 1933-1934. bijis laikraksta "Dienas
Lapa" redaktors, 1935-1937. Rīgas pilsētas 3. bibliotēkas pārzinis. Pēc
Raiņa nāves vadījis Latvijas un PSRS tautu kultūras tuvināšanās biedrību,
būdams tās priekšsēdētājs (1930-1937). Rakstnieks miris Rīgā, 1937.gada 20.februārī,
apbedīts Meža kapos. Rozīša spilgtā literārā karjera Pirmās Rozīša publikācijas ir krievu pedagoga K.Venceļa brošūras
"Neredzamās verdzības ķēdes" (1908), kā arī O. Vailda darbu
"Estētiskais manifests" un "Zvejnieks un viņa dvēsele" (abi
1909, ar pseidonīmu Pāvils Ilgvars) tulkojumi. Rozīša tēlojums"Nodevējs?..." publicēts laikrakstā "Jaunā Dienas
Lapa"1910.gadā un dzejolis "Smieties un ciest..."- šī laikraksta pielikumā, arī 1910.gadā. Rozīša pirmā lirika apkopota krājumā"Kaijas" (1910). Par šo krājumu var teikt,
ka „pirmie kucēni ir jāslīcina”. Dzejnieks visur, kur redzējis šo grāmatu
tirdzniecībā, tās pircis, lai pēc tam tās iznīcinātu. Vēlāk nav gribējis, lai
piemin viņa pirmās grāmatas, arī nākamo krājumu "Ziedu krūze"(1912).
Nākamie dzeju krājumi: "Zīļu rota" (1918),"Skanošais laiks" , "Jaunavības tornis"(abi 1919), "Zobens un lilija" (1920),"Mans korāns" (1923), "Pie akas"(1927), "Sarunas" (1936). Visai atšķirīgi žanriski
un tematiski, kā arī apjoma un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu izmantojumā
krājumi liecina par savdabīga dzejnieka izaugsmi. Rozīša lirikā plašs intensīvu
pārdzīvojumu spektrs: no liesmainas erotikas līdz skumjai apcerei. Liriskais
varonis ekspresīvs, skaistuma alkstošs un kontrastainu izjūtu pārpilns.
Spēcīgus impulsus Rozīša dzejai un īsajai prozai devis Kaukāzā pavadītais bēgļu
laiks. Īsā proza pakopota krājumos "Es un viņas" (1919),"Ceļš uz paradīzi" , "Granātu ziedi", "Nāves vižņi" , "Miglas svilpes"(visi 1902), "Portrejas" (1922),"Krāces" (1925), "Pret savu gribu"(1928), "Mezgli" (1933), "Skaidas"(1935). Pirmie stāstu krājumi veidoti romantiski liriskās prozas tradīcijā:
eksotiskā vai bohēmiskā vidē varonis gremdējas ar mistiku saistītu skumju un
nemiera izjūtās. Žanriski un stilistiski daudzveidīgas ir P.Rozīša noveles.
Būdams 30.gadu Latvijas anekdotiskās noveles spilgtākais pārstāvis, P.Rozītis
satīriski izgaismojis pilsoniskās sabiedrības netikumus. Psiholoģiskajās
novelēs atklāta cilvēka garīgā krīze. Sarakstījis četrus žanriski atšķirīgus romānus. P.Rozītis ir viens no
latviešu psiholoģiskā romāna izkopējiem - diloģijā "Divas
sejas" (1921) un "Uguns ceļi" (1924)
atklāta personības sašķeltības traģika, risināta F.Dostojevskim radniecīgā
nozieguma un soda problemātika. Romāns "Ceplis"(1928) ir asa satīra
par 20.gadu Latvijas finansiālajām aprindām, plašus sabiedrības slāņus
aptverošs tēlojums, kas tapis par kulta romānu,
vēlāk tapis arī par kulta filmu (mākslas filma „Ceplis”, režisors R.Kalniņš,
1972). Autobiogrāfisks un reizē romantiskas ievirzes darbs ir romāns"Valmieras puikas" (grāmatā un teātrī 1936, ekranizēts
1996), tas sakņojas 20.gadsimta sākuma (īpaši 1905.gada revolūcijas perioda)
Valmieras vēstures notikumos un reālijās, izmantojot konkrētus prototipus.
Valmieras puiku trauksmainais nemiers un protests pret jebkuru sastingumu dzīvē
P.Rozīša daiļradei ir vispārraksturīgs. Pēdējais romāns "Zemes
prieks" (1937) palicis nepabeigts. Rozītis rakstījis esejas par K.Skalbi, J.Akurateru, V.Eglīti (periodikā 1914-1915,
arī grāmatā "Kultūras slāpes", 1920). Periodikā publicētas vairākas
recenzijas par teātra izrādēm, arī publicistiski raksti.
P.Rozītis tulkojis Longa romānu "Dafnis un
Hloja"(1920), vairāku krievu rakstnieku darbus - V. Koroļenko "Ļaunā
sabiedrībā" (1913), N.Krašeņiņņikova "Pasaka par mīlu" (1914).
Bibliogrāfija:
Romāni: Ceplis (1928, 1965, 1994, 1998, 2009), Divas sejas (1921, 1991), Uguns ceļi (1924, 1950, 1991), Valmieras puikas (1936, 1975), Zemes prieks, nepabeigts (1937, 1955)
Dzeja: Kaijas (1910), Ziedu krūze (1912), Zīļu rota (1918), Jaunavības tornis (1919), Skanošais laiks (1919), Zobens un lilija (1920), Mans korāns (1923), Pie akas (1927), Sarunas (1936).
Stāstu krājumi: Ceļš uz
paradīzi (1902), Nāves vižņi
(1902), Granātu ziedi (1902, 1920), Es un viņas (1919) Portrejas (1922), Krāces (1925), Skaidas (1935), Nāves vižņi: stāsti un tēlojumi (1910.-1919,1978).
Izlases: Miglas svilpes (1990), Izlase (1957), Kopoti raksti 10 sēj. (1937-39), Raksti 5 sēj. (1961-62). Deviņi Valmieras
puikas
Romānu 'Valmieras puikas' P.Rozītis publicēja 1936.g. Vai
šie Valmieras puikas ir 1905.g. zēni, kuri pārdroši spēlējās ar revolūcijas
uguni? Valmieras vecpuišu prototipi? Bet pētot savu Ciltskoku atklāju no Cēsu
puses Rozīšiem, Cielēniem un Stuķiem saistītos Bedrīšus, kuri ģimenē Valmierā,
bija ne vairāk ne mazāk kā 9! puiši!! Dažreiz mājās apskatu pārfotogrāfētu foto
no manas vecāsmammas Cēsu laikiem, 'pirmos burtiņus es iemācījos Cēsis' tā
teica mana vecāmamma un vēl klāt piebilda 'blakus foto man ir mana māsa Ērika
dzim 1922.g., tagad dzīvo Vācijā Štutgartē'. Kad ciemojos Zviedrijā pie Ērikas
meitas Dzintras 1996.g. mani piesauca pie telefona un es...parunāju dažus
vārdus arī ar Ēriku - tad vienā mirklī atcerējos šo Cēsu laiku foto, Ēriku un
manu vecomammu, tad 4-7 gadus jaunas mazas meitenītes. Bet tieši šīs latvju
meitenītes bija māsas 9! Valmieras puikām: Harijam, dzimušam 1920.g., Alfrēdam
1923.g., Elmāram 1925.g., Arnoldam 1928.g., Hugam 1930.g., Augustam 1931.g.,
Viktoram 1936.g. Vēl bija Edijs dzim. 1937.g. un ir Gunārs 1941.g. Varam
izvirzīt puslīdz drošu hipotēzi, ka P.Rozīša Valmieras puikas ir Bernharda
Bedrīša dz. 1895.g. Valmieras privātā mēbeļu uzņēmēja 7 puikas...pēc romāna Valmieras
puikas iznākšanas piedzima vēl divi. Puikas paliek puikas. Bet arī romāns
paliek tikai romāns, tāpēc nebrīnīsimies, ka Rozītis ir sakombinējis vairākus
puikas-tēlus, ko publicēt romānā.
Kritiķim ir ko teikt?
Sīkāk iedziļinoties Pāvila Rozīša personībā un viņa
meklējumos, papildus jāskatās Rūdolfa Egles asā kritika Rozītim par viņa
1920.g. un atkārtoto 1924.g. izdevumu Kultūras slāpes. Būtībā kritika
pret kritiku, bet no mūsdienu viedokļa tā laika ceļa uz Olimpu meklējumi. Tātad
paši vērtēsim: kritiķa R.Egles vērtējumā: Olimpa sajūta P.Rozītm, latviešu -
pazemīgas, estētiskās sāpju reliģijas dvēseles, vai arī tomēr latviskas mākslas
ideāli? P.Rozīša romāna Valmieras puikas iznākšanas gads 1936.g. pasaka
atbildi: tie bija latviskas Latvijas ideāli, kuri ieskanējās jau 1905.g.
Grāmatas pirmā izdevumā, iznāca 1920.g. 'Vaiņaga' apgādībā, sastāvēja no
četriem apcerējumiem uzrakstītiem jau pirms kara, diezgan svaigiem, lai arī
vienkrāsainiem un ar patētiskas frāzes piesitienu. Katrā no viņiem Rozītis
centies izcelt rakstnieka spilgtāko īpatnību kā darbu satura estētisko
dominanti. Tā Kārlis Skalbe raksturots kā sāpju estēts,
Jānis Akuraters - sāpju nemiera nesējs, Jānis Jaunsudrabiņš - baltā miera
apstarots un Viktors Eglītis kā kultūras slāpju cilvēks. Otrā
izdevumā šiem apcerējumiem pievienojas 'Tālāki meklējumi' - sīkāki polemiski
rakstiņi, piezīmes, recenzijas. Maz viņiem kas kopējs ar grāmatas pamata daļu,
ar minētiem četriem apcerējumiem, un arī paši par sevi tie ir bez saistoša
pavediena, tā kā grāmatai trūkst noteiktas sejas, kamēr pirmizdevumam tāda
bija.
Četru dzejnieku raksturojumi uzskatāmi savā ziņā par petījumiem.
Metodoloģiskais princips, pie kura Rozītis turējies, par tīri zinātnisku gan
nav nosaucams, tomēr dod iespēju materiālu izsekot un faktus norobežotam
nolūkam izmantot. Šāds princips ir arī parocīgākais satura iztirzājumam, kad
nav vajadzīgs vispusējs un objektīvs spriedums par rakstnieku, bet tikai
slēdziena motivācija sakarā ar kādu jau zināmu īpašību vai iepriekš uzstādītu
domu. Pēc šā principa sevišķi krievi un vācieši neskaitāmās variācijās lūkojuši
noteikt rakstnieka un viņa varoņu psihisko un sociālētisko ideju. Plašāk un
vispusīgāk Rozītis rakstījis par Skalbi, apskatīdams viņu kā sirdsliriķi,
īstenības sapņotāju, kurš tic saviem sapņiem ar bērna sirsnību, stāstījumu
saturā un varoņu psiholoģijā pastrīpojot pazemīgas dvēseles ideālu,
estētisko sāpju reliģiju. Bez šaubām, tas tā, jo šo domu pamatojumiem Skalbes
darbi dod visbagātāko vielu. Bet ar kādu tiesību studijas autors viņu ierindo
jaunromantiķos? Citētās vietas nedod nekāda iemesla pieskaitīt K.Skalbi kaut
kādai grupai, kura stilistiski un idejiski nenes daudzmaz noteiktu pazīmju. Skalbe
ar savu apbrīnojami individuālo psihi stāv pavisam tālu no izvirtuša reālisma,
t.i. jaunromantisma.
Konkrētākās un noskaņotākās ir studijas 'Sāpju nemiers' J.Akurātera dzejas
raksturojums un 'Baltais miers' par J.Jaunsudrabiņu. Tik liels pretstats starp
šiem diviem rakstniekiem: viens - dvēseles nemiera, jaunatnīgu cīņu,
aizraujošas un radoši postošas mīlas dzejnieks, sākumā patētiski skaļš
protestētājs, vēlāk dziļa sāpju nemiera pārņemts, otrs - liels optimists mazajā
pasaulē, kam 'bailes no plašuma un dziļuma' - tomēr abu indivuduālai būtībai
Rozītis piegājis tuvu un bez liekas tendences. Zīmīgi, iztulkojumā un
slēdzienos pareizi - abi apcerējumi jaunajā izdevumā ievietoti bez redzamiem
grozījumiem, kurpretim, piem., Skalbes apraksts vairākās vietās papildināts -
ar cildinošu raksturojumu ievadā, biogrāfiju 10-13. lpp., jaunāko darbu analīzi
39-42.lpp. Gan ne visai šie papildinājumi sakrīt ar agrāko domas gājienu, tā
'Daugavas viļņu' un 'Pēclaika' raksturojumam Rozītis iespraudis savas agrākās
recenzijas, bet jūtamākos robus tie aizpilda.
Visvairāk grozījumu izdarīts studijā 'Kultūras slāpes' par V.Eglīti. Laiks ir
dzesējis Rozīša subjektīvo entuziasmu attiecībā uz šo rakstnieku, un plašāka
literāriska izglītība jūtami paasinājusi apcerētāja skatu. Te daži zimīgi
korektīvi, piem., pirmā izdevumā 109.lpp. sacīts: Tagad viņš lielu vērību
piegriež izteiksmes skaidrībai, radīdams pats savu klasiska miera un
gaišredzības apgarotu stilu. Tās ir trešā posma raksturīgākās īpašības, kas
Eglīti paceļ izsmalcināto un kulturālo Vakareiropas mākslinieku augstumos,
padarot viņu par vienu no mūsu topošās renesanses priekšgājējiem. Tā pati vieta
jaunā izdevumā: Tagad viņš sāk piegriezt vērību arī izteiksmei kas agrāk
nebija novērojams. Tās ir trešā posma raksturīgākās īpašības, kas Eglīti paceļ
pār viņa paša pagātnei un piešķir tam nemierīga meklētāja spalvu. Vēl dažas
lapas puses tālāk Rozīša agrākais apgalvojums tāds, ka Eglītis radījis divus
darbus, kas rāda, kurp latvju mākslai iet uz renesani, kamēr tagad šie paši
darbi nosaukti vienkārši par pietiekoši vērtīgiem. Pavisam jaunajā redakcijā
atlaista himna par ceļvedību uz jaunklacismu, hellēnismu un tamlīdzīgiem
'ismiem'. Tā ir ievērības cienīga atveseļošanās no subjektīvisma uz objektīvāku
spriedumu, kas pašlaik tik nepieciešams mūsu rakstniecībai.
Vēl viens solis, un asinātam skatam kļūst skaidrs, ka objektam ir gan zināmas
kultūras slāpes, bet nav stila kultūras. Nekatoties uz krietno korektīvu,
apcerējums par Eglīti Rozīšam ir un paliek vājākais. Vainīga, jādomā, jautājuma
nepareiza nostādīšana. Cik vientiesīgi ievadā izklausās rakstnieku grupējums
kulturālos, puskulturālos un nekulturālos, ko visdedzīgāk sludināja daži
rakstnieki ar Rozīti priekšgalā Valkā ap 1918.g., apstākļu izmesti šai provincē
un arī juzdamies kā kādā provinces Olimpā. Vietām šī neliteratūrvesturiskā doma
ieskanas arī 'Tālākos meklējumos'. Kā jau aizrādīts, šai nodaļā ietilpst
gadījuma piezīmes par dažādiem rakstniekiem pat ar ģīmetnēm!, recenzijas par
vienu otru grāmatu, ne meklējumi un pētījumi - tā ir literāriska hronika, kādu
parasti publicē tikai pēc autora nāves un arī tikai tad, ja tā pieder
ievērojamam rakstniekam. Citādi šāds materiāls gan palielina grāmatas apmēru,
bet nepaceļ viņas satura vērtības. Tipogrāfiskā ziņā 'Kultūras slāpes' tagadējā
ietērpā ir viena no glītāk izdotām latviešu grāmatām. (Rūdolfs Egle, 1924)
Pat velnam izraut ūsas...
Tas, protams, ir īpašs jēdziens: Valmieras puikas. Un
rakstisku pieminekli viņiem izveidojis bijušais Valmieras proģimnāzijas
audzēknis Pāvils Rozītis (1889 - 1937), uzrakstīdams romānu Valmieras puikas.
Tas iznāk 1936.g., tajā Valmiera un tās apkārtne 1905.g. notikumos. Pirms 100
gadiem. Romāns pēc tam izdots vairākkārt, tā dramatizējums bijis uz vairāku
teātru skatuvēm. Arī Valmierā. Savā veidā īpašas parādības ir dažādu laiku un
dažādu vecumu puikas: Valmieras vecpuiši un Šanas biedrība pagājušā gadsimta
sākumā, arī Kārlienas lordi Otrā pasaules kara pēdējos gados un pēc kara.
Viņiem, lai jautrāk, bija gan arī lēdijas. Jā, īpaša parādība ir arī Valmieras
komjaunieši, kurus apcietina 1919.g. 14.dec., pirms 85 gadiem, viņus Latviešu
biedrības zālē tiesā slēgtā lauka kara tiesas sēde, 11 apsūdzētajiem piespriež
nāves sodu. Arī tā ir Valmieras vēsture. Protesta gars. Arī jauniešu nacionālās
pretošanās kustības grupa Boļševiku iznīcināšanas bataljons Valmierā pēc Otrā
pasaules kara. Daudz tādu liecinājumu par Valmieru. Bet, kad tapa Valmieras
stikla šķiedras rūpnīca, tajā vairums strādājošo bija meitenes un jaunas
sievietes. Un radās jēdziens: Valmieras meitenes. Par viņām ļoti daudz
rakstīja, arī filmu Valmieras meitenes radīja. Tagad jau viņas ir dāmas
visai nopietnos gados. Bet atgādinājums par Valmieras puikām nav zudis. Tas ir
arī 1981.g. dec. pie Valmieras muzeja atklātajā Timiānas Munkēvicas skulptūrā
Valmieras puikas. Viens no šās trijotnes esot romāna Valmieras puikas autors
Pāvils Rozītis, otrs - viņa draugs, bijušais Valmieras proģimnāzijas audzēknis,
viņa studiju biedrs Maskavā, vēlāk skolotājs Valmierā - Linards Laicens,
iemūžināts romāna galvenā varoņa Lauča tēlā. Trešais? Tas var būt katrs īsts valmierietis - ar šo
seno pilsētu, tās īpašo garu dvēselē un darbos. Tikmēr Valmierā
top jauns muzejs. Tie trīs puikas paliks sardzē arī pie tā. Kur? To izlems
pilsētas mākslinieciskā padome. 1995.g. režisors Ģirts Nagainis, viņam laimējās
piedzimt Valmierā, par pamatu ņemot Pāvila Rozīša romānu, izveidoja televīzjas
seriālu Valmieras puikas. Tajā skan Georga Dovgjallo dziesma ar Hermaņa
Paukša vārdiem. 1996.g. to Valmieras vīru korim Imanta aranžējis
kormeistars Ilmārs Lāzo. Un vīru, dažādu paaudžu Valmieras puiku balsīs tā
skanējusi ne tikai Valmierā, ne tikai Latvijā. Un šajā valmieriskajā dziesmā ir
arī lepnie vārdi: Stāv pāri visam Valmiera ar
Gauju līkumotu. Spēj puikas, kas dzimst Valmierā, pat velnam izraut ūsas. Bet...
... Valmiera bez Gaujas nemaz nebūtu Valmiera. Pilsēta bez upes ir kā vijole
bez stīgu. Tā Pāvils Rozītis
raksta romānā Valmieras puikas. Un Valmierai ir abas šīs stīgas: Gauja un
īpašais gars.(Valmierietis.
Agrāk un tagad, 2004)
/Izmantoti Sanda Reinvalda publicētie teksti viņa blogā/.
|