Fragments no "Marijas ielas koķetēm"

«Aizkulises raksta, ka viņš pirms Saeimas vēlēšanām pieprasījis 500 000 rubļu kukuli spirta rūpniekiem brāļiem Burkeviciem un Hofam, lai apsolītu, ka Demokrātiskais centrs balsošot pret Žūpības apkarošanas likumu. Kalniņa kombinācija esot kategoriski noraidīta un tad Demokrātiskais centrs balsojis «par» likumu,» skaidro pasta priekšnieks, kam jaunākā prese ir pieejama bez maksas.

«Pierādījumi šīm neķītrām baumām pievienoti?» sanervozējas mēbeļu fabrikants.

«Arveds Kalniņš ir galīgs atturībnieks, nedzerot pat alu, visu dzīvi cīnījies pret alkoholu, kāpēc spirta rūpniekiem tieši viņu vajadzēja izraudzīties par grēkāzi?»

Gutfricis aizrunājas līdz balto verdzeņu likteņiem: «Vai Tu, Reinhold, savā policijas kantorī esi dzirdējis faktu, ka atklāto namu verdzenes pārdodot par cenām, kuras Buenosairesā sasniedz no 120 līdz 150 stērliņu mārciņu par «vidēju preci», bet no 200 līdz 250 stērliņu mārciņu maksā par «labāko preci»?

«Pazīstama meitu andelmaņa prāvā, starp citu, nāca gaismā, ka Krievijā priekš revolūcijas tirgošanās ar skuķēm netika sodīta un ka no turienes viena gada laikā uz Dienvidameriku izveduši ap 8000 līdz 10000 jaunas meitas un pārdevuši katru no tām par 750 līdz 2500 frankiem,» piemetina policijas priekšnieks.

«Kas tas par balto verdzeņu tirdzniecības biroju, kas nesen Rīgā slēgts?» vaicā Gutfricis.

«Rīgas prefekts Grinvalda kungs izmuldējies Latvijas Vēstnesis līdzstrādniekam. Šī biroja uzdevums bijis zem vilinošiem noteikumiem ievilkt savos tīklos jaunavas un pēc tam tās nosūtīt uz ārzemēm, kur nelaimīgās tiktu pārdotas atklātiem namiem. Taču arī Vācijā izvērsušies līdzīgi biroji, kas uz Ameriku un Turciju nosūtījuši vairāk nekā 4000 vācu jaunavas, lielāko daļu no labākām aprindām, kas izputējušas kara gados. No Austrijas pārdotas ne mazāk kā 2000, bet 3000 no Ungārijas. Lielākais skaits, kas nonāk vergturu rokās, ir no krievu emigrantu aprindām, kam dzīves apstākļi pašreiz visgrūtākie.»

***

Nesen galvenajā stacijā Rīga I uz peroniem uzklīduši balto verdzeņu vervētāji uz Dienvidameriku. Tie paši, kas sirojot arī Varšavas stacijā. Viņu sagrābšanas operāciju vada Norberts Nešperovskis. Četras no koķetēm – Egija, Elvita, Asne un Ivonna tiek saģērbtas par vienkāršām lauku zeltenēm puķainās kleitās, salāpītās flora zeķēs, sabristās, pazolētās kurpēs ar masīviem papēžiem un ar ceļojuma somām rokā. Mati vai nu bizēs vai saņemti copē. Tikai lūpas un acis viegli uzkrāsotas. Viņas izkāpj no tramvaja zem liepām, apiet apkārt zaļajai klumbai stacijas priekšā un ar citu pasažieru straumi pa centrālo ieeju ieplūst brūnajā trīsstāvu celtnē. Paceļas uz augšējā līmeņa staciju, apkārt neskatīdamās. Necik ilgi pēc tam, kad viņas no zīdpapīra iztin sviestmaizes un sāk tās kāri ēst, uzdzerdamas zelteri, tās uzrunā divi svešinieki – abi ģērbušies rūtainos ceļojuma uzvalkos, vienam kājās gumijas galošas (karstā vasaras dienā!) un otram uzplēstas tenisa čības, kas prasās pēc balto krītiņu pieskārieniem. Uzrunā lauzītā krievu valodā. Zeltenes ievēro, ka abiem krekli ir sen nemazgāti, ar apspūrušām apkaklītēm, ko neaizsedz sašķiebušies tauriņi. Vienam galva ir kā neapmežots paugurs ar terasi – galvaskauss saplacināts itkā divos līmeņos. Otrs ir sēdoša suņa augumā.

«Vai jūsu vilciena reiss būs drīz, lauku smukules?» jautā garākais ar paugurveida galvu, kurš izrādīsies sarunu vedējs.

«Pēc divām stundām, taču mums nav liekas naudas, lai sēdētu kafejnīcā Iekšrīgā,» atbild Asne, kā viņu samācījis Norberts.

«Vai tālu braukdamas?»

«Mēs divas uz Valku caur Cēsīm, bet draudzenes ar II.klases vagonu uz Klaipēdu caur Priekuli.»

«Atvainojiet par tiešu jautājumu, kādas jums darīšanas provincē?» tirpina svešais.

«Rīgā nevaram atrast piemērotu darbu, brauksim salīgt par laukstrādniecēm pie lielsaimniekiem,» paskaidro Egija.

«Vai tas jums jādara, nevariet pārdomāt?» iejaucas īsākais no svešajiem.

«Varam pārdomāt, tikai nav jēgas svārstīties – dzelzceļa biļetes jau kabatā...»

«Vai jūs esat dzirdējušas par Argentīnu un Brazīliju, cik tās bagātas zemes un kā tur visi atrod labi apmaksātu darbu?» vaicā paugurgalvis.

«Uz Brazīliju emigrējuši daudzi latviešu baptisti, taču viņiem klājoties smagi cīņā ar tropiskajiem džungļiem...» iesprauž sarunā Elvita.

«Varbūt, meitenes, šī ir jūsu lielā diena? Mums portfelī ir līgumi par lieliskiem darbiem Argentīnā, mūsu aģentūra nodrošina arī dzelzceļa biļetes, šķērsojot Eiropu, un tvaikoņa biļetes pāri okeānam,» kārdina garākais un stādās priekšā – «Dobromirs».

«Franeks» – ar sevi iepazīstina punduris.

«Kāpēc jūs to piedāvājat tieši mums, vai uz perona mazums jaunu meiteņu?» jautā Asne.

«Vai jums ir līdzi personu apliecinoši dokumenti?» ar pretjautājumu atbild Dobromirs.

«Kāds tam sakars?» nesaprotoša ir Asne.

«Ja jūs parādīsiet mums savus dokumentus, varēsim aizpildīt līgumus un jau pēc pusstundas pastā nosūtīsim jūsu vecākiem avansu 100 latu apmērā, lai redzat, ka esam godīgi darbadevēji,» skubina Dobromirs. «Franek, velc laukā līgumu formas!»

Franeks apsēžas uz sola un atvāž cūkādas portfeli, no tā izvelk gatavus darba līgumus poļu un spāņu valodās, pastiepj tos Asnei.

Asne ieskatās pirmajā lapā, bet neko nespēj izburtot.

«Kas tie par pekstiņiem? Mēs neprotam lasīt poļu valodā,» īgņojas koķete.

Franeks un Dobromirs reizē iesaucas: «Mēs varam iztulkot uz krievu mēli. Jā, labi iztulkot...»

«Kāda ir līguma būtība?» cenšas uzzināt Egija.

«Vienkārši kā āmen baznīcā – jūs braucat uz diviem gadiem, lai Argentīnas galvaspilsētā Buenos-Airesā stātos darbā par amerikāņu viesnīcas oficiantēm un/vai vecāku kungu kopējām ar 600 Ls mēnešalgu pie pilna uztura,» kā skaldīt noskalda Dobromirs.

Koķetes apspriežas savā starpā un piekrītoši pamāj, kā mācījis Norberts.

Viņu vingrie pirksti uzmeklē pases un pastiepj tās poļu vervētājiem, kuri aizpilda līgumus ar zīmuli, bet šīs pases ieliek iekškabatā, nevis atdod darba meklētājām.

Koķetes izliekas neko nesaprotam un dāvā viņiem platu smaidu.

«Kad mēs vecākiem nosūtīsim solīto 100 latu avansu?» interesējas Ivonna.

«Vieglāk to izdarīt Dancigā vai Ščecinā, jo mums jāsamaina no poļu valūtas uz jūsējo, bet lielākas summas glabājas vietējā bankā,» aizbildinās Franeks.

«Kur mums jāparakstās?» saka Asne.

«Ak, jā, – šeit un šeit, lai būtu salasāms, ne ķeburains paraksts,» ar netīru pirkstu dokumentā parāda Dobromirs.

«Kas notiks ar mūsu iegādātajām dzelzceļa biļetēm?» Elvita ir norūpējusies.

«Franeks centīsies samainīt kasēs pret skaidru naudu, viņš mums ir liels meistars šajos jautājumos, atdodiet tās viņam,» ierosina paugurgalvis.

Koķetes atver rokassomiņas un visas reizē atdod nevajadzīgās biļetes, kam ir aizvakardienas datumi virsū, bet to satrauktie vervētāji palaiž garām.

Mirklī, kad viņi aiz rokturiem satvēruši zelteņu ceļasomas un sāk viņas vest uz vilcienu Rīga – Varšava, notiek kas negaidīts – no stacijas ēkas sijas atdalās melns plankums un laižas lejā šņākdams – tuvāk tas pārvēršas par milzu sikspārni, kurš pikē uz blēžiem rūtotajos uzvalkos.

Franeks un Dobromirs izbailēs aizliek plaukstas acīm priekšā uz dažām sekundēm. Koķetes atraujas sāņus un nomet ceļojumu somas uz perona plāksnēm. Apnīk uzpasēt ututirgus somas ar diviem ķieģeļiem katrā, kas ievīstīti kokvilnas lupatās.

Sikspārnis lidojumā uzmet poļiem virsū okeāna zvejnieku krietni uzausto tīklu, ko piesteigušies aiz malām parauj Nešperovskis un ģenerālis Tepfers. Vervētāji sakņūp uz ceļiem un izmisīgi cenšas atsvabināties no tīkla acīm, kas sapiņķējās uzvalku pogās.

Pa peronu šurp nāk policijas virsleitnants ar četru vīru patruļu, kas pēc Tepfera signāla apcietina balto verdzeņu tirgoņus. Ar sešu cilvēku liecībām, no kuriem divi ir īpaši cienījami Rīgas pilsoņi, un dokumentāliem pierādījumiem gana, lai svešzemju afēristus ietupinātu aiz restēm uz daudziem gadiem.

Kad apdullušos Franeku un Dobromiru aizved aiz muguras aizlauztām rokām, Sikspārnis noņem kokvilnas auduma masku un palūdz Nešperovskim atāķēt ādas spārnus ar misiņa stiegrojumu.

«Kur tu atradi tādu akrobātu, kas šaujas pa gaisu kā albatross?» vēlas uzzināt ģenerālis.

«Alberta Salomonska cirkā, kur gan citur,» apmierināti novelk Nešperovskis, kurš krāj punktus savā labā kā Rīgas policijas pārvaldes ziņotājs. Pasniedz akrobātam 50 latu naudaszīmi.

«Meitenes, jums derētu nomazgāties un pārģērbties, bet vakarpusē esiet frišas un visi nobrauksim uz Alhambru, es uzstājos,» piesakās ģenerālis sevišķi labā omā. Koķetes ļauj kungiem sevi eleganti paņemt zem rokas un pavadīt līdz Marijas ielas zināmajam namam.

Trīs stundas vēlāk viņi ir Alhambras slēgtajā kabinetā.

«Es, Norbert, vakar uzdzīvoju ar vienu Amerikas onkuli – miljonāru, kurš noskaities uz savu brāļadēlu,» stāsta ģenerālis. «Jo pēc līksmošanas ar daiļajām rīdziniecēm triju mēnešu garumā, brāļadēls piedraudējis viņu izdzīt no mājas: «Brauciet pie velna uz jūsu Ameriku!»»

«Tuvredzīgs švauksts tas brāļadēls,» secina Nešperovskis.

«Vai zini, kā onkulis reaģēja? Lūk: «Vai tu domā, ka es varu apmierināties tikai ar tām dāmām, kuras tu man piegādā?»»

Koķetes stumj māgā delikateses, cik lien.

«Norbert, varbūt izbrīvēsim vakaru, lai pavērtos uz «Rīgas noslēpumiem» Tagon teātrī, kur Leri rēvijā uz skatuves goroties kailas dejotājas, kuru vienīgais apģērbs ir vīģes lapas un bantes, un viņas izliekoties, ka šņauc kokaīnu?» piedāvā vakara sponsors.

«Man ir labāks priekšlikums, Vidmant, – vienā no Rīgas kinoteātriem pēc parasto seansu beigām un tikai izredzētiem – kino īpašnieka paziņām un draugiem demonstrē «parīziska» satura filmas, ko mūsu kino cenzūras kolēģija aizliegtu ar lielu brēku».

«Lai notiek pēc tava prāta!»

Pēc koķešu pārvešanas mājās, abi kungi iekļūst kinoteātrī Palladium pa dienesta ieeju.

Lustīgā noskaņojumā viņiem pieklumburē klāt direktors un, atpazinis Norbertu, vērš uzmanību uz vietu ierādītāju, kura par viņiem parūpēšoties.

Kad kungi ieņem vietas 7. rindas vidū, viņi ejā novēro neprasmīgu jaunkundzes «pavedināšanu» no direktora puses: «Vai jums patīk strādāt par biļešu kontrolieri?»

«Patīk gan.»

«Tad jāiet šmorēt».

«Es nemēdzu šmorēt...»

«Ja jums tiešām patīk strādāt, tad jānāk šmorēt ar mani!» valdonīgi uzsver direktors un, iedams garām, iekniebj pēcpusē arī citām darbiniecēm.

Nav gaidāmi divertismenti, nedz arī Brāļu Laivenieku kuplejas.

«Tādā kārtā jaunkundzes nāk un iet, bieži mainās. Palladiumā bijis 150 pretendenšu konkurss uz četrām vietām. Smukākās pārved balkonā. Tās, kuras pretojas derdzīgiem pieskārieniem, nosūta uz trešās šķiras vietām,» skaļā, noteiktā balsī pavēsta Nešperovskis, kuram visur ir savi spiegi. Viņu rindā vairāk neviens nepievienojas. Zāle ir pustukša.

«Laikam biļešu kontrolierēm smags un mazapmaksāts darbs?» žēlo ģenerālis.

«Jā, jaunkundzes ķinītī jūtoties kā cietumā, nav viegli nostāvēt kājās no pieciem līdz vienpadsmitiem, bet svētdienās un dežurantēm jāstrādā no plkst diviem līdz vēlai naktij. Daudzas neiztur šādu režīmu un papildina bezdarbnieču armiju.»

Viņu sarunu netīšām noklausījusies tuvākā biļešu kontroliere Daila, piemīlīgu seju – apaļu kā rausītis, un necieš klusu: «Žēloties par grūto režīmu ir kauns, citas izsmies. Vakarā tāds pārgurums, ka knapi velku kājas...Nav smuki, ka direktori izmanto savu priviliģēto stāvokli...»

«Kā viņi to izmanto, jaunkundz?» precizē Norberts.

«Smukākās no mums bieži sauc uz direkciju. Esot atvesta laba šokolāde. Kad mēs prasām: «Ko darīt direkcijā?», mums izsmējīgi atbild: «Izģērbties!» Protams, ka turp neraujamies no laba prāta...»

«Vai ir vēl kādi pārkāpumi, par ko variet ziņot? Man ir draugs – populārs avīžnieks...» uz atklātību vedina jaunākais no plikpauriem.

«Pret kontramarkām viņi saņem vīnu, ar ko pacienāt darbinieces – favorītes. Žīdi šīs kontramarkas par puscenu laiž apgrozībā tāļāk, no kā cieš gan kino, gan pilsētas kase,» atklāj Daila.

Pastiepis savu aizplēsto biļeti, Norberts saka: «Jaunkundz, uz šīs biļetes ar zīmuli uzšņāpiet savu tālruņa numuru. Ja man NN alibi aģentūrā vajadzēs izveicīgu kantoristi, zināšu, kur meklēt.» Daila viņam paklausa, jo Norberts modina uzticēšanos.

«Paldies, kungs, ka uzklausījāt manu, vienkāršas biļešnieces sāpi...»

Pēc plikņu parādes uz ekrāna, direktors ar plašu rokas mājienu vedina abus svarīgos paziņas uz direkciju – iešaut pa mēriņam Martell konjaka.

Vidmants nīgri saviebis seju, nomēra viņu kā armijas denščiku no apakšas uz augšu: «Nav mums vajadzīgi jūsu konjaki un šokolādes – ne tik!»

Norbertam no smadzenēm tvano laukā vīns un liķieri, kas degustēti Alhambrā un sāp māga pēc milzīgā pusjēlā steika gabala notiesāšanas. Viņš svārstās, jo Martellu sen nav baudījis uz sveša rēķina. Zinādams par Nešperovska izsmalcināto gaumi uz sieviešiem, direktors izdara pēdējo mēģinājumu, jo nevēlas sanīsties: «Varu kungiem par laika kavēkli pasaukt burvīgākās biļešu jaunkundzes no balkona».

Vidmants spēcīgi parauj Norbertu aiz piedurknes, lai tas nepiekristu kinoteātra direktoram.

Viņi reizē pagriežas uz izejas pusi. Direktors nosten: «Kā tā – nepagodināsiet mani?»

«Nu tā...» negribīgi saka Norberts, kuram ģenerāļa simpātijas ir svarīgākas.

***

Marijas ielas koķetēs gadās arī krimināli notikumi. Lūk, Asnes stāsts Ivonnai plaušu karsoņa izslimošanas laikā: «Kādu vakaru ieradās Konrads Marvē, apskatījās uz mums visām un tad pienāca taisni pie manis un sacīja: «Tu man patīc. Ved uz savu istabu!» Es būtu varējusi raudāt no dusmām, biedrenes aiz muguras ņirgājās un paklusām teica: «Še, tev mīlulītis! Mīļais sirsnīgais draudziņš». Citas iečukstēja: «Neuzticies viņam. Viņš izskatās aizdomīgi, šķiet, ka viņa ģīmetne bija publicēta policijas hronikā...Neaizver līdz galam durvis. Ja viņš ko – tad kliedz.» Bija jāiet, kaut kājas šķita kā ar svinu pielietas. Marvē atkārtoja: «Nāc, spriganā meiča!» Kad nokļuvām manā istabā gaiteņa galā, klients pieslēdza durvis, nekā nesacīja un pat neizģērbās. Es nospriedu, ka viņš ir nevis kāršu šulers, bet maniaks. Ārprātīgais maniaks! Ko viņš no manis pieprasīs, izņemot slikti odoša sluņķa laizīšanu? Konrads apsēdās uz gultas malas un uzlūkoja mani ar izaicinošu skatu. Tad piepeši izgrūda: «Ja es tevi aicinātu mani uzturēt, ko tu atbildētu?» Saprotams, ka man ne prātā nenāca saniknot viņu, runāt pretim vai dot ieganstu vardarbībai. Kurš gan nav dzirdējis, ka kāršu šuleri nažu cīņās ir makten izveicīgi. Kā tavu sodību, Norberts bija aizbraucis uz džentelmeņu klubu pēc cigāriem, bet madāma pielaikoja jaunākās pavasara tualetes Antonijas ielā. Mana pretestība bēdīgi beigtos.

«Es sacītu, ka esmu ar mieru,» vāri čiepstēju.

Marvē piecēlās, staigāja lieliem soļiem pa manu šauro istabu, bravūrīgi žestikulēja un tad nostājās man priekšā: «Tev nav pastāvīga mīļākā?»

«Nē, Marvē kungs.»

«Un tu mani mīlētu? Būtu paklausīga dūdiņa?»

Lai viņu nesakaitinātu un nebūtu iemesla izvilkt nazi vai mani iekaustīt, atbildēju: «Protams, kungs.»

Konrads šaubījās par maniem vārdiem, jauzdams tajos viltu: «Es neticu. Nespēju tev ticēt. Pierādi to ar darbiem!»

Es paskatījos uz gultas pusi, atsedzu savas krūtis. «Tūlīt pierādīšu, ka mīlu jūs, Marvē kungs...»

«Nē! Nē! Ne tādā veidā.»

«Ja nē, kādēļ tad atrāvāt mani no pārējām koķetēm un atvedāt šurp?»

Konrads paskatījās uz manu zeķi, aiz kuras bija aizbāztas vairākas divdesmit latu naudaszīmes, ko man vajadzēja uzrādīt Norbertam – iegrāmatošanai. «Ja tu mani tiešām mīli, kā apgalvoji, atdod man visu naudu, kas ir aiz tavas zeķes un kas ir paslēpta tavā istabā...» pavēlēja klients. Viņš turēja vienu no savām rokām aizbāztu aiz vestes – iespējams, tā atradās uz atvāžama automātiska dunča vai uz minirevolvera. Es drebēju no šausmām, bet balss man vairs neklausīja. Nespēju iekliegties, lai mani sadzirdētu kamīnzālē. Konrads vairākkārt klaušināja: «Vai tu patiesi mani mīli, kaut esam tikušies šajā gultā vienu reizi?» Es sevi iztēlojos viņa nobendētu, aizvēru acis, pastiepu roku pēc naudaszīmēm, atdevu viņam, pēc tam pacēlu spilvenu, atvēru kosmētikas maciņu un izķeksēju manas nākotnes rezerves – ap 800 latu. Pūlējos viņam uzsmaidīt. Konrads atlocīja naudaszīmes, pārskaitīja un iebāza svārku iekškabatā. Tad noskūpstīja mani ar nevainīgu tēva skūpstu uz pieres un devās projām. Viņa izspiešana atkārtojās vēl vairākus vakarus, jo man bija neērti atzīties biedrenēm vai durvju sargam Norbertam. Kad lūdzu kabatas naudu bagātajiem klientiem, viņi vienmēr samaksāja pa virsu un es varēju nosegt iztrūkumu. Madāma mani nepieķēra. Aptvēru, ka tagad man ir negribēts suteners, kaut gan tāds ir nepieciešams tikai ielas staiguļu aizstāvībai. Lūdzu Dievu, lai Marvē rimstas. Sestajā dienā, kad viņš izvilka man 100 latus, es uztraukta un saērcināta pievienojos pārējām. Un ko es tur ieraudzīju? Mans suteners un kāršu šulers bija aizsūtījis izpalīdzīgo Norbertu pēc dārga franču šampanieša un pašlaik to izlēja kristāla glāzēs uz divām sudraba paplātēm. Konrads flirtēja ar manām biedrenēm un dzirdīja viņas ar šampanieti – par manu sūri pelnīto naudu! Tas bija pāri maniem spēkiem. Es pieskrēju pie viņa, sapurināju un uzkliedzu: «Nelieti, tu! Kā tu uzdrīksties tā rīkoties...»

Konrads paskatījās manī ar aplaimota runča skatienu: «Puķuzirnīt, erca kundze, tu tiešām esi greizsirdīga? Tu – greizsirdīga koķete? Tad jau apstiprinās tas, ka tu mani mīli.» Tālāko es nedzirdēju, jo noģību dusmu uzplūdā. Nu tu zini visu, Ivonna, tikai nestāsti saimniekiem.»

***

Kā Norberts pārbauda klientu personību? Lai pierādītu savu identitāti, ir jānorāda uz iekārtojumu koķešu dzīvoklī vai arī sīki jāraksturo meiteni, ko izmantojis iepriekšējā reizē. Ja kāds nācis klāt klientu aprindās, tad viņam jāsniedz atsauksmes no Kēzei zināma kārumnieka.

Gandrīz katrā Rīgas meitu mājā regulāri ielaužas uzrīdīta policija. Vadība mēģina sevi pasargāt, uzmanīgi kontrolējot telefona zvanus un neņemot naudu pirms seksuāla pakalpojuma sniegšanas. Tāpat saziņai ar klientiem Norberts lieto šifru – Cariskās Krievijas flotes gados apgūto Morzes ābeci. Kaimiņi var pasūdzēties par naktsmiera traucējumu, kāda konkurējoša bordeļa madāma var noziņot par negodīgu konkurenci. Vai arī neapmierināts (gaisā pasists) apmeklētājs iziet uz ielas un brēc pēc policijas iejaukšanās, ja augšā aizmirsis savu portmoneju.

Kad ierodas divi un vairāk kungi vienlaicīgi un apber Halinu ar apbrīnojošām replikām, viņa tās mēdz atvairīt šādi: «Man patīk trāpīgi komplimenti. Taču es dodu priekšroku skaidrai naudai, vēlams papīra latos.» Kārtējā rīta sapulcē Kēze skaidro koķešu izredzētību: – «Koķete ir meiča, kura māk vīrietim likt sajusties kā mīlas guru vai ērzelim arī tad, ja daba viņu ir apdalījusi un viņš ir totāls nepraša gultas lietās. Viņai ir jānotēlo tāda sajūsma, pilnīgs baudījums, lai vīrietis gūtu gandarījumu par to, ko samaksājis. Ne velti mums divreiz nedēļā norisinās deju, dziedāšanas un klavierspēles nodarbības. Vistalantīgākās no mūsu «aktrisēm» varētu vēlāk uzsākt karjeru kinematogrāfā».

«Pavej, cik glīts ir mans pakausis,» aplinkus iesāk plikpauris Norberts, kad koķetes izklīdušas pa savām istabām..

«Ir, jau ir...» atsaucas madāma.

«Halina, tev ir parādījusies jauna sāncense – F. Erliņa, friziere un «Mīlas skolas» īpašniece,» noziņo durvju sargs.

«Ak tu, mans apaļīgais spiegs, visu tu izosti, nu gluži kā bezkaunīgais Mundrais. Uz ko tā Erliņa pamato savu izglītības metodu?»

«Erliņa atklājusi, ka no paša pasaules gala sieviete ir stiprāka kā vīrietis. Un, ka vīrieši cieš sievietes virskundzības žņaugos, kas būs nākamais laikmets pēc grēku izlīdzināšanas perioda. Viņa konstatējusi, ka vīrietis prostitūcijai neder, nav spējīgs pildīt pērkamā lomu. Gada laikā vīrietis kļūstot kropls kā miesīgi, tā garīgi, ja uzņēmies šo «šepti», bet, kā zini, sieviete taču iztur daudz ilgāki.»

«Man patīk, kā viņa raugās uz dzīvi. Derētu iepazīties...»

«Laulību viņa nosauc par «laišanos debesīs», pašu laulības dzīvi – par «atrašanos paradīzē zemes virsū».

«Kāpēc viņa nodibinājusi šo skolu?»

«Kā pati saka, – lai mācītu sievietes ieaudzināt vīriešiem «spārnus».»

«Cik ilga ir apmācība?»

«Tikai trīs mēnešus. Klases esot trīs – 1.likumīgi vīri un sievas, 2.dažādas jaunkundzes un neprecējušies kungi, 3.atsevišķi jaunkundzes un atsevišķi kungi. Sākot ar cilvēka anatomiju, tālāk apgūstot temperamentus (dažādas «temperatūras»), turpinot ar skūpsta mācību.»

«Hi, hi, kā tad viņa izgudroja skūpstīšanos?»

«Vispirms nedrīkstot aizmirst vīrietim no kakla noņemt krāgu, jo tā spiež un vīrietis nespēj skūpstīt ar attiecīgo «temperatūru.» Otrs punkts: sievietei skūpstā jālūdz vīrietim nākamais pilsonis.»

«Smalka būšana!»

«Sievietēm vajag prast apslēpt savus trūkumus un kļūt par īstu «eņģeli.»

«Kā tu to visu noskaidroji?»

«Iestājos un mēnesi godprātīgi nomācījos, kamēr nočiepu dažus lekciju materiālus...»

«Es tev izmaksāšu prēmiju 500 latu apmērā, jo tu mani teicami uzjautrināji.»