Ulmaņlaiku detektīvs jau ir grāmatnīcās

Meklējiet romānu ar šādiem vākiem Latvijas grāmatnīcās no šā gada augusta mēneša.

Par ierosmi šim romānam kalpoja divas lietas: pēc kinoteātra Splendid Palace (tagad – Rīga) rekonstrukcijas pirmajā kinoseansā manā rindā nosēdās trausla, romantiska izskata sieviete ietērpusies a la 1920-tie gadi, nervoza un apstulbusi no apkārtējiem. Viņai galvā bija apaļa cepurīte, kleita, rotas, grims, rokassomiņa, kurpes un zeķes atbilda tā laika modei. Pie sevis nodomāju – lūk, kur vēstures studente ilgi studējusi senās ilustrācijas, žurnālus Atpūta un ietērpusies no teātra tērpu kolekcijas vai no (vec)vecmāmiņas pūra lādes. Un tad manu prātu pāršalca atklāsme – ja nu meitene iekritusi laika spraugā, kas savieno 1920-tos un šodienu. Nolēmu viņu uzrunāt, taču seansa beigās nervozā svešiniece bija izčibējusi.

Otrā lieta – ķemmējot apģērbu veikalus Marijas un Čaka ielās, draugs Aivars norādīja uz ielasmeitām, kuras kvernēja pie kafejnīcas durvīm īsos bruncīšos un acīmredzami gaidīja klientus. «Ja simpātiskāko no viņām uzgleznotu, varētu izkārt izstādē kā Marijas ielas Madonnu», – noteica draugs. Šī frāze iespiedās man atmiņā un pēc gada kļuva par topošā romāna sižeta vienu no kulminācijas punktiem. Interesanti, ka Padegs tomēr pēc paša gribas (1932.gadā – tātad gadu pēc Halinas pasūtījuma) uzgleznoja Marijas ielas Madonnu – koķeti ar neproporcionāli platiem gurniem, tumšbrūnām zīda zeķēm, zaļiem teātra cimdiem un zaļu cepuri ar plīvuru uz viena sāna, mati viegli saskrullēti, pār plecu brūna šalle, kas daļēji apsedz palielu puisēnu ar zeltītu matu kodaļu un palielu gailīti – slēpjošos viņai aiz muguras.

Izteiktas prognozes, ka pēc burlaku romāna lasītāju publikā nebūšot pieprasījuma. Gribu oponēt. Manās rokās nejauši nonāca Marijas ielas koķešu diskrētais klientu reģistrācijas žurnāls, ko iegādājos antikvariātā – grezns, melna samta vākiem un ar sudraba aizdares sprādzi. Tie nav spēcīga, izlēmīga rakstura sievietes, veiksmīgas Intīmās Rīgas komersantes Halinas Kēzes memuāri (vai dienasgrāmata) kā plaši pielietots literārisks triks. Tomēr klientu žurnāls sniedz zināmu priekšstatu par namsaimnieku, baņķieru, Saeimas deputātu, ministru un ģenerāļu uzdzīvi, pretstatā citos daiļdarbos cildinātajai mākslinieku – literātu un/vai žurnālistu bohēmai. Vēsturisku romānu vērts veidot tad, ja tas ko būtisku pavēsta par mums pašiem, par šodienu – par tādām nozīmīgām sociālām norisēm kā prostitūcija vai ģimeņu iziršana. Mans autora uzstādījums bija palikt neitrālam, nemoralizēt, lai patiesību par 1920-tajiem gadiem nedz izkropļotu, nedz izskaistinātu.

Ja kolēģis Anšlavs Eglītis Līgavu medniekos (1940) un Ernests Arnis Tauriņu kauja (1930) atspoguļo precēt kāros, amorālos un mazturīgos, Valdemārs Kārkliņš Romantiski iemesli (1962) – studentu, topošo mediķu attiecības, Pāvils Rozītis Ceplī (1929), Kārlis Zariņš Pelnu viesulī (1928) un Spīganas purvā (1929), Jānis Grīns ar V. Grēviņu Latvijas karalī – vērienīgus afēristus, kas vieglas peļņas tīkojumos nešķiro līdzekļus, un saimnieciskās dzīves aizkulises, bet Elīna Zālīte ar Agro Rūsu rāda jaunas meitenes tikumisko pagrimumu un dzīves ilūziju krahu, tad par 1920-to gadu augstākās klases latviešu hetērām mūsu rakstnieki maz stāstījuši. Man kā viens no paraugiem neatkarīgu un modernu sieviešu psīcholoģijas izpētē kalpoja Ādolfa Ersa stāstu krājums Jautrās rīdzinieces un Lūcijas Zamaičas romāns Direktors Kazrags (1927), kura galvenā varone ir turīgo aprindās ieprecējusies bijusī bārdāma Ninete.

Tā kā nav spēkā «Sēnalu un neķītrību literatūras saraksts» ar tā modrajiem cenzoriem, man kā autoram nav pamats baidīties no viņu taisnīgās tiesas. Ja romānu Marijas ielas koķetes kāds acīgs kritiķis pieskaitīs pie lubenēm – vienkāršās, neizlepušās publikas iecienītiem, ejošiem darbiem, uzskatīšu to par pagodinājumu.