Literatūrzinātniece Anita Rožkalne. Latvijas Avīzes recenzija „Dendijs par mecenātu” (nesaīsināta)
Pirmos literāros darbus, feļetonus „Vella kalpi
mūsdienās”, publicējis 2000. gadā, bet pirmā grāmata, dzejoļu un miniatūru
krājums „Debesu žonglieris”, iznāca 2005. gadā. Nākamie dzejoļu krājumi „Siržu
bokss” (2007) un „Tango reibums” (2010) iznāk izdevniecībā Passion book, kuras līdzīpašnieks, menedžeris, kolportieris un
koncertprogrammu organizētājs ir pats autors un par kuras misiju kādā intervijā
ar A. Deģi lasām, ka tā ir „pirmā
specializētā erotisko grāmatu, kalendāru utt. izdevniecība Baltijas valstīs,
kas gan izkops nacionālās literatūras lauku, gan arī atzītus, skandalozus un
labus rietumu literātus ievedīs grāmatu cienītāju mājas bibliotēkās”.
Pirmie dzejoļu
krājumi ir nevienmērīgi: vārdu plūdi bez dzejiskuma, fizisko sajūtu tēlu
plūsma, erotikas robežošanās ar pornogrāfiju, pavīd arī alkas pēc mīlestības un
romantikas, bet intervijās autors pauž ilūziju trūkumu, auksta prāta viedokli
par sievietēm. Nekādas romantikas, bet tomēr – tikko jaušama sapņa klātbūtne.
Savas dzejas raksturu autors intervijās skaidro ar paša mīlas ciešanām un
apzināti provokatīvu vēlmi kopt panīkušo erotiskās dzejas
lauciņu, par latviešu erotiskās dzejas meistariem uzskatot Ed. Virzu, J.
Sudrabkalnu un A. Čaku. Īstenojot ieceri Latvijā izveidot pieaugušo seksa
izglītības centru „Kamasutras dārzs”, kur mācīt latviešiem trīs senās mīlas
mākslas – kamasutru, tantra jogu un mīlas dao, 2010. gadā A. Deģis jau ieguvis
vārdu Dr. Love, jo ir Kamasutra Garden skolotājs.
Par izdevniecību „Passion
book” kādu laiku nekas nav dzirdēts, bet A. Deģa dzejas izlase „Dzeja, kas
paceļ” (2014) ir jau rimtāka un dzejiskāka šī vārda labākajā nozīmē.
Smaidīgs,
enerģisks, izaicinošs, ambiciozs – tāds ir A. Deģa visiem redzamais tēls. Viņš
ir arī atdzejojis (Bairona, P. B. Šellija, V. B. Jītsa dzeju), rakstījis lugas
un scenārijus. Viņš labprāt stāsta, ka rakstnieka amata noslēpumus mācījies A.
Eipura un J. Rokpeļņa dzejas meistardarbnīcā, kā arī no P. Brūvera un M. Čaklā.
Lugu rakstīšanu
apguvis L. Stumbres meistarklasē. No latviešu dzejniecēm ciena E.
Mārtužu, A. Aizpurieti un I. Gaili, bet Š. Bodlēru, A.
Rembo, F. G. Lorku, T. S. Eliotu uztver kā domubiedrus, un par garā un stilā
vistuvāko latviešu prozaiķi uzskata P. Rozīti.
Vēlme pievērsties prozai radusies
2004. gadā, kad A. Deģis mācījies N. Ikstenas literārajā meistardarbnīcā. Viņam ir savs
priekšstats par to, kādai jābūt labai prozai: izklaidējošai, ar spraigu sižetu,
ar elegantu vieglumu. Viņam
ir savi rakstnieka mērķi, par kuriem viņš stāsta intervijās un savas vietnes
ievadā:
„Tiecos uz profesionāla rakstnieka statusu – uz pilnu slodzi literatūrā. [..] Romānu
rakstīšanā sakausēju dzimtas sāgas, vēsturiskus, reālus notikumus, faktus ar
neparastiem varoņiem, dēkām un pārdabiskiem elementiem, to pārlejot ar gardu
humora mērci. Esmu gatavs radoši sasaukties un sacensties ar latviešu
romānistiem –
Vili Lāci, Pāvilu Rozīti, Rutku Tēvu un Aleksandru Grīnu.”
Līdz šim
interesantākais un sekmīgākais A. Deģa devums ir proza: dēku romāns ar 20. gs.
20.–30. gadu Latvijas tēlojumu „Nesodāmais avantūrists” (2009), dēku
romāns par hercoga Jēkaba laikiem ar darbībā iekļautām vēsturiskām personām „Mellsila
pirāti” (2011) un 20. gs. 20. gadu Rīgas portretējums caur „sarkano lukturu
rajonu” prizmu „Marijas ielas koķetes” (2012).
Grāmatu par Kristapu Morbergu autors uzskata par pavērsienu
radošajā biogrāfijā. Tāda tā arī ir – ar vēsturiskas personības centrālo lomu
vēstījumā. Grāmatā ar drošu roku lietota jau iepriekšējos romānos apgūtā straujā
vēstījuma rakursa maiņa un vēsturiskā fona veidošana ar izziņu materiāla (ēku
būvniecība, dzelzceļi, parku iekārtošana, elektrības ienākšana sadzīvē utt.),
nostāstu un saistošu detaļu atlasi.
Biogrāfiskā darba struktūru veido kādas personas
dzīves faktu hronoloģija, uz kuras kā uz diedziņa uzver nostāstus un izdomātus
notikumus, kas ļauj grāmatas varoņa gājumu sasaistīt ar laikmeta notikumiem,
šajā gadījumā – Kristapa Morberga dzīves gājums un atmiņas par viņu, kas atklāj
laikabiedru skatījumu. Te arī parasti izpaužas autora spēks un/vai vājums, jo romāna
struktūru veido vairāki atšķirīgas iespējamības vai ticamības saturiskie slāņi.
A. Deģa grāmatā ietvertie būvnieka un mecenāta K. Morberga biogrāfijas galvenie
fakti bija iegūstami arhitekta A. Krūmiņa grāmatā „Kristaps Morbergs”, kas
izdota 1938. gadā (atkārtoti 2002. gadā). Romāna autors izmantojis arī Morberga
dzīves laika periodisko izdevumu un citu rakstīto avotu sniegtās ziņas (daļa,
iespējams, smelta vēsturnieces I. Lipšes 2008. gada 13. oktobra publikācijā
„Leģendas: Va banque!” biznesa
portālā www.db.lv).
Dažkārt autors aizrāvies, un tad iztēle runā pretī
faktiem. Tāds, piemēram, ir stāsts par Morberga otrajām laulībām, kuras notika
1882. gadā. Rakstnieks krāsaini (kaut mazliet banāli) apraksta Morberga
satikšanos ar Augusti Luīzi Hartmani, viņas „lenkšanu”, stāsta par to, kā
Morbergs spēlē šahu ar viņas tēvu un kā lūdz jaunās sievietes roku viņas tēva
klātbūtnē. Viss būtu skaisti, ja vien vecais Hartmanis (kā raksta A. Krūmiņš)
nebūtu nomiris jau 1874. gadā (starp citu, gadā, kad Morbergs laulājās ar pirmo
sievu).
Ir fakti, kuri varēja būt un varēja nebūt notikuši,
jo vēstures liecību nav, piemēram, par Morberga tikšanos ar „Linu un džutas
manufaktūras” streika dalībniekiem. A. Deģis uzrakstījis arī par K. Morbergu
1905. un 1918.–1919. gada notikumos, kam A. Krūmiņš savā darbā pārslīdējis
pāri. Jādomā, ka rakstnieka iztēle palīdzēja aizpildīt faktu trūkuma radītos robus,
taču notikumiem, kas nav dokumentēti, ir lielāka vai mazāka ticamības pakāpe. Piemēram,
Morberga saistība ar brīvmūrnieku kustību, kas autoram palīdz izskaidrot grāmatas
varoņa spējas pārvarēt finansiālas grūtības, ir diezgan neticama Morberga vienpatņa
rakstura dēļ. Taču nopietnā būvnieka aizraušanās ar detektīvmīklu risināšanu,
kas turklāt tēlota pēc Konana Doila varoņa Šerloka Holmsa piedzīvojumu shēmas,
šķiet pat bezgaumīga un smieklīga.
Ja autors vēsturiski biogrāfiskā darbā par faktiem
uzdod savas izdomas un vīzijas, netiek ievērotas žanra prasības. Viens no
šādiem piemēriem ir nodaļa par Centrālāfrikas apceļotāju, botāniķi un etnogrāfu Georgu Augustu Šveinfurtu, kura
tēvs dzimis Vācijā, Vīzlohā, dzimtā ar 350 gadu ilgām vīna darīšanas
tradīcijām, 1810. gadā pārcēlies uz Rīgu un nodibinājis visā Krievijā slavenu
vīna tirgotavu. Viņam bija pietiekami līdzekļu, lai nodrošinātu deviņu bērnu
ģimeni un Georgu Augustu izskolotu Heidelbergā, Minhenē un Berlīnē.
Literatūrā par G. A. Šveinfurtu neatradu ziņas, ka viņš
būtu dzīvojis Parīzē, uz kurieni, pēc A. Deģa versijas, K. Morbergs braucis
sarunāt zemes gabala pirkumu. Avotos nav arī minēts, ka Šveinfurtam būtu
bijušas finansiālas grūtības, kuras K. Morbergs būtu atrisinājis, nopērkot
zemes gabalu. Turklāt laikā, kad K. Morbergs sāka celt māju uz šī zemes gabala,
Šveinfurts jau bija kļuvis par Ēģiptes Ģeogrāfiskās biedrības muzeja pirmo
prezidentu, un viņa nākamās ekspedīcijas notika ar muzeja atbalstu. A. Krūmiņš
raksta, ka minētais zemes gabals bijis apgrūtināts ar obligācijām par labu
tirgonim Šveinfurtam, un piebilst: „Ievērojot šos apgrūtinājumus, nav iespējams
droši teikt, ka abus imobiļus Morbergs būtu ieguvis no Šveinfurta” (A. Krūmiņš.
Kristaps Morbergs. R., Jumava, 2002, 47. lpp.).
Tātad – ja nu kāds Šveinfurts vispār ir bijis Morberga
darījumu partneris, tad tirgonis Šveinfurts, ne slavenais ceļotājs. Līdz ar to šī
grāmatas nodaļa ir viena vienīga fantāzija līdz ar G. A. Šveinfurta vēstuļu jaunradi,
kurās gan pārstāstīti interesanti fragmenti no ceļotāja grāmatas „Āfrikas
sirds”, kas iznāca Ņujorkā 1874. gadā (starp citu, pirms A. Deģa aprakstītā zemes pirkuma).
Šķiet, ka autors sekojis 2014.
gada konjunktūrai un pārvarītēm centies iesaistīt grāmatas tekstā slavenus
rīdziniekus, neraugoties uz vēsturisko patiesību. Kā citādi lai vērtē,
piemēram, nodaļu par Morberga draudzību ar mākslinieku Jāni Staņislavu Rozi (A.
Deģis raksta Rosée, un diemžēl
Morbergs te atklājas vairāk kā garāmgājējs, ne mākslinieka draugs), tāpat – par
medībām Rīgas mēra G. Armitsteda pilī. Ir arī citi piemēri, bet nav mans
uzdevums analizēt visas grāmatā sastopamās vēsturiskās aplamības vai
neticamības.
Vēstījums
galvenokārt rit Morberga atmiņu formā, un tas it kā pieļautu vēsturiskus maldus
un no mūsdienu viedokļa kļūdainus vērtējumus. Tomēr – ja šādi memuāri ir
literārs paņēmiens un nav liecību par paša varoņa uzskatiem kādā jautājumā,
katra kļūda ir autora kļūda. A. Deģis priekšvārdā gan brīdina:
„Visas sakritības ar reāli dzīvojošām personībām vai notikumiem ir ietērptas
literārās fikcijas ietvarā. Tāpēc kritiski noskaņotu lasītāju pretenzijas par
rakstnieka patvarīgajām vēsturiskā laikmeta interpretācijām būs nevietā, jo
autors sevi pozicionē tieši kā vēsturnieku amatieri-autodidaktu.”
Vēsturnieks amatieris-autodidakts varētu nezināt,
bet nez vai atļautos izdomāt faktus. Šajā recenzijā paustā kritika nav par
rakstnieka „patvarīgām vēsturiskā laikmeta interpretācijām”, bet par faktu
paviršībām un izdomājumu uzdošanu par faktiem. Ir arī sīkas neprecizitātes,
piemēram, 1919. gadā Latvijā nevarēja būt LPSR, bet tikai LSPR banka.
Faktu precizitāte ir ne tikai autora, bet arī
redaktora atbildība, un redaktore Lilita Vīksna nav bijusi uzdevuma augstumos,
arī slīpējot autora un jo īpaši literārās fikcijas – Kristapa Morberga memuāru,
viņa sievas Augustes un privātsekretāra Kārļa Vinka dienasgrāmatu stilu. Personu
valodai pietrūkst individualizācijas, bet vislielākais klupšanas akmens ir laikmetam
neatbilstošas valodas lietojums. Nez vai minētie personāži teiktu: „klizma
ar Kastolatsas baznīcas kupola
iegruvumu”, nauda „izskatījās pēc prastiem faņķikiem”, „bēbis”, „čupojās”,
„baigais patriots”, „ku-kū” prāta vājuma apzīmēšanai u.c. Tekstā
palikušas arī krievu valodai tipiskas konstrukcijas (piemēram, „Rīga augtin
auga. 1850. gadā tā saskaitīja 61 500 iedzīvotāju”) un pareizrakstības
kļūdas (vārds „pastāvīgi” – „patstāvīgi” vietā, „paraša” –
„paražas” vietā, „fenšmekers”, „skreloze”).
Uz grāmatas 4. vāka rakstīts, ka tā „kalpos kā
panākumu rokasgrāmata jauniem censoņiem”. Var jau būt. Cerams. Jo lasīt šo
biogrāfisko darbu ir viegli: raitā valoda vedina turpināt, tematiskie pārlēcieni
neļauj atslābt uzmanībai, blīvi pieminētie laikmeta vēsturisko norišu fakti un
nostāsti liecina, ka grāmatā ietverts bagātīgs materiāls. Gribētos teikt, ka
romāns ir kā izkrāsota vēsturisku pastkaršu sērija ar piefantazētām detaļām, kuru
uzdevums ir padarīt tekstu interesantāku. A. Deģis brīnišķīgi veido dzīvu stāstījumu, teksts ir
piesātināts ar sajūtās tveramo pasauli (redzes, dzirdes u.c. priekšstati),
tādējādi paspilgtinot klātesamības iespaidu, un intonācija visā romāna garumā
ir gaiša, apliecinot spēku un optimismu. Kristapa Morberga dzīves būtiskākās
līnijas grāmatā ir ietvertas. Kas labāk – lasīt daļēji viltotu vēsturi vai
nelasīt nemaz? Tomēr – lasīt.
Atgriežoties pie raksta sākumā skicētā autora tēla,
gribas piebilst, ka A. Deģi raksturo arī autora tēla maiņa – jaunradē un
iestudējumos jeb šovos. Arvīda Deģa vietnē vērojot viņa vizuālā veidola pārvērtības,
ko fiksē foto, atklājas cilvēks,
kas ar baudu maina savu izskatu, katrreiz piešķirot tam kādu ļoti raksturojošu iezīmi
(dendijs, pirāts, lidotājs, pašpuika, mačo).
Un kas gan ir rakstnieks savā jaunradē, ja ne aktieris! Ārējo pārvērtību
meistaram, kas savu būtību slēpj, intervijās sevi dēvē par literatūras
strādnieku un tiecas īstenot augstus literāros mērķus, sacenšoties ar latviešu rakstniecības
virsotnēm, grāmata par Kristapu Morbergu ir krustceles, jo, iespējams,
neapjausti likusi sastapties ar jautājumiem: kas ir patiesība, patiesums un
rakstnieka atbildība, strādājot biogrāfiskās prozas laukā.
Pēc grāmatas
„Kristaps Morbergs” iznākšanas plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņa, ka Arvīds
Deģis intensīvi strādā pie grāmatas par otro bagātāko
uzņēmēju Pirmajā Latvijas brīvvalstī – Frici Graudu un viņa dēliem, kam līdz
1940. gadam piederēja 25 tvaikoņi. Būtu labi iecerētajā darbā izvairīties
no pārliekas fantāzijas. Viss cits, šķiet, būs kārtībā. Precizējumi Anitas Rožkalnes recenzijai:
1.
Dēku romāns „Nesodāmais
avantūrists” ir par 1988. – 2005.gada notikumiem;
2.
„Marijas ielas
koķetes” ir par Rīgu no 1919. līdz 1932.gadam;
3.
A.Krūmiņš kļūdās,
jo pēc manā rīcībā esošajiem datiem vecais Hartmanis bija vēl dzīvs, kad lūdza
viņa meitas roku;
4.
Morberga saistību
ar brīvmūrnieku kustību apliecina vismaz 2-3 ticami avoti;
5.
Rakstnieks Augusts
Deglavs u.c. laikabiedri apgalvo, ka Morbergs nopirka gruntsgabalu tieši no
ceļotāja Šveinfurta, jūs nepārzināt tik labi viņa biogrāfiju, lai apgalvotu
pretējo;
6.
Biogrāfisks
apcerējums par Jāni Staņislavu Rosee pierāda, ka viņi ar Morbergu bija draugi;
7.
Apgāda „Turība”
pasūtījums par Frici Graudu un viņa dēliem paredz sausu biznesa referātam
līdzīgu apcerējumu, nevis biogrāfisko romānu...
P.S. Artūrs Krūmiņš kā pašpasludināts Morberga biogrāfs visu
apskatīja caur šauru – arhitekta skatu leņķi, negrasos atkārtot un tiražēt viņa
maldus un patvarīgos pieņēmumus, ko apgāž citi laikmeta dokumenti.
P.P.S.
Vēlreiz sirsnīgs paldies par iedziļināšanos manā necilajā
„literatūras melnstrādnieka” personībā.
Patiesā cieņā, Arvīds D. Deģis
|