Gatavojas rakstīt grāmatu par Mērsraga vēsturi

Ernests Deģis dzīvojis Mērsragā 30. gados un bijis iemīļots aptiekārs. Skolotājas Seļickas raksturots kā ļoti inteliģents, atsaucīgs citu cilvēku problēmām. Piemēram, kad kara laikā arī Mērsragā dzelzceļa būvei uz Bērzciemu atvesti apcietinātie ebreji, kurus vēlāk nošāva Žīdu kalniņā pie Ķūļciema, E. Deģis slepeni ārstējis viņus, lai gan par to draudējis bargs sods. Vēlāk no viņa cilvēcības ietekmējušies arī citi vietējie iedzīvotāji un sākuši slepus pabalstīt ieslodzītos ar drēbēm un pārtiku. Noslēpumā tīta ir gan Ernesta Deģa nāve, gan atdusas vieta. Zināms, ka viņš miris kara izskaņā. It kā izdarījis pašnāvību, baidoties no krievu karaspēka atgriešanās un represijām, bet drošu pierādījumu tam nav. Tāpat sen jau nav zināma viņa kapa atrašanās vieta un tas, vai šis kaps maz ir saglabājies.

Ar aptiekāru saistās arī vienas no jautrākajām Jāņa Šteinberga bērnības atmiņām. Proti, kad puikas gados zēni, kā tas nereti kara gados gadījās, bija tikuši pie senlaicīga šaujamā un gribējuši patrenēties, tad ar E. Deģi varēja vienoties, ka viņš aptiekā pa kluso pagatavos šaujampulveri, jo viņam pašam taču auga pāris piedzīvojumu kāru delveru. Tā vienreiz puikas gājuši uz birzi medīt, jau notēmējuši uz buku, un te pašā izšķirošākajā mirklī blīkšķa vietā no bises iztek tikai netīri dzeltens šķidrums. Izrādās, aptiekā nejauši sajauktas pulvera sastāvdaļu proporcijas un – čiks. 

Lai gan aptiekārs nav dzimis Mērsragā, šeit auguši viņa 3 dēli: Igors un dvīņu puikas Oļegs un Aleksandrs, saukts par Sašu. Viņi mācījušies arī mūsu skolā, kur par tiem saglabājušies ieraksti skolas sarakstos (L. Lindes skolēnu savāktie arhīvu materiāli). Igors kara gados iesaukts vācu armijā un pēc kara devies uz ASV, kur nodzīvojis interesantu mūžu – bijis ASV kosmosa kuģu dizaineris. Oļegs miris jauns, un par savu tēvu liecināt vairs var tikai Saša, kura pēdas izgaisušas laika gaitā. Jānis Šteinbergs apgalvo, ka Saša dzīvojis Rīgā, taču tālāk informācija nesniedzas.

Šī tikšanās bija interesanta kolorīto laikmeta ainu dēļ, kuras, atmiņām raisoties, atdzīvojās acu priekšā gluži kā dokumentālajā filmā, tādēļ tikšanās rīkotāji īpašu paldies saka tikšanās viesiem Olīvijai Seļickai, Jānim Šteinbergam, Aijai Cēbergai un Maigai Apsei.

Tikšanās izskaņā arvien skaidrāk bija manāms tas, ka Ernesta Deģa liktenis precīzi ieaužas Mērsraga un Latvijas liktenī vēstures griežos. Tāpat viņa attieksme pret darbu un apkārtējiem simbolizē sava laika vērtības, kuras, iespējams, atspoguļosies topošajā grāmatā.