Kā rakstniekam nenodot sevi grāmatniecības stagnācijā?

Ar bērnu lasītāju žūriju vien nepietiek, lai veicinātu jaunu grāmatu cienītāju audzināšanu, ja daudzās ģimenēs ir zudis mājās lasīšanas paradums un likvidētas padomju laikā vāktās klasikas sērijas. Jaunākā skolas vecuma paaudzei ir komiksu tipa uztvere, ko pierāda "Grega dienasgrāmatas" sērijas necerētā veiksme, jo grāmatas realizācija pārkāpusi 10 000 eks. slieksni. Grāmatu apspriešana vairs nav droša inteliģenta cilvēka pazīme, un puiši ar to vairs neuzdrošinās aplidot meitenes. Arī bibliotēku nozīme kļūst utilitāra –

lasām to, ko mums liek lasīt skolas/augstskolas programmā, un ne par nosaukumu vairāk. Kad vaicāju vidusskolēniem vairākās Vidzemes mazpilsētās, kurš ir paņēmis rokās R. Sabatini "Kapteiņa Blada odiseju" vai A. Grīna "Tobago", neviena roka nepacēlās. Kad vaicāju, kurš noskatījies Holivudas "Karību jūras pirātu" epopeju, izrādījās, ka nospiedošs vairākums. Arī skolu bibliotekāri pazīst tikai dzīvos latviešu klasiķus virs 50 gadiem, bet nemāk topošajiem daiļdarbu lasītājiem ieteikt raksturīgākos divdesmitgadnieku vai četrdesmitgadnieku darbus.

Skolēnu neinformētību neatrisinās arī kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes apsolītie lielāki KKF līdzekļi oriģinālliteratūras iepirkumam publiskajās bibliotēkās, kas gan varētu nodrošināt grāmatu metienu celšanos no vidēji 1000 uz 2000 eks. Katram aktīvam rakstniekam vajadzētu apsvērt personīgās mājaslapas izveidošanu, lai sevi reklamētu internetā. Es tādu uzturu jau četrus gadus, un vidēji to mēnesī apmeklē 300 400 unikālo lietotāju. Tātad samērā drošs veids, kā iegūt sev papildu lasītājus, ir tos atņemt (pārvilināt) no citiem rakstniekiem neredzamajā cīņā. Minēšu trīs iespējamos ceļus, kā to izdarīt.

Pirmkārt, piedalīties un uzvarēt "Lata romānu" konkursā, kur tavu garadarbu laikrakstā turpinājumos izlasīs vairāki desmiti tūkstoši un grāmatas formātā romāns ies uz urrā, jo tam ir vairāku tūkstošu abonentu bāze. Konkurence stipra (apmēram viens pret septiņi vai viens pret desmit), bet, pateicoties žūrijas objektivitātei, iespēja ir reāla. "Gerkena romānu" konkurss arī ir slavējama mecenāta iniciatīva, taču tā žūrijas godalgošanas kritēriji pēc ilgāka pārtraukuma ir pagalam izplūduši.

Otrkārt, pašam kļūt par izdevēju un izlaist grāmatu autora izdevumā, kas nozīmē ieguldīt savu vai aizņemto naudu, to iesaldējot vismaz uz gadu vai diviem, un kā mazajam izdevējam saņemt vissliktākos nosacījumus no grāmatu lieltirgotājiem. Ja tu pats izdod grāmatu, kā to darīja arī mūža balvas ieguvējs A. Kolbergs, tev jāpiemīt kaulēšanās garam, lai dabūtu labu iepirkuma cenu "L-grāmatas" bāzē. Tāpat tev jānodrošina augsta pazīstamība, lai grāmatu gadatirgos uz galdiem tavu autora vārdu neaizēnotu simtiem citu. Pašam ir jāpiegādā grāmata draugiem/paziņām pēc pirmā pieprasījuma sociālajos tīklos vai "ibook.lv". Šis serviss "rakstnieks-kurjers", ko ar pirmajiem dzejas krājumiem veica arī Pāvils Rozītis, Aleksandrs Čaks u. c., ļoti izsūc spēkus un nozog laiku jaunradei, taču pluss ir iespēja nepastarpināti uzzināt pircēju attieksmi. Kolportieru kasta, kas staigāja pa mājām, ir praktiski izzudusi, bet pašam uzbāzties varbūtējiem pircējiem ir ļoti pazemojoši. Turklāt, kļūstot par neprasmīgu izdevēju, rakstnieks var ātri bankrotēt un iestigt tik dziļos parādos, ka vairs nav finansiālu iespēju uzturēt daiļrades procesu.

Treškārt, rakstnieks var pats muzicēt, gleznot, iestudēt (dramatizēt) savu darbu kā aktieris un braukāt apkārt pa skolām/bibliotēkām brīvajā laikā, lai iepriecinātu, uzrunātu nākamos lasītājus. Pēc manas personīgās pieredzes, tas atmaksājas, ja vari pašorganizēties un gada laikā viesoties vismaz 10, 20 vai 30 pilsētās un novados.

Pašmāju rakstniekiem piemīt zināms pašlepnums un izpratne par to, uz ko deg viņu radošās iedvesmas dzinulis un līdz kādam atkarības līmenim no izdevēju diktāta viņi nevēlas nolaisties. Līdz ar to viņi neredz tukšās daiļliteratūras nišas un tās negrib aizpildīt, uz ko tik izmisīgi vedina lielizdevēji "Zvaigzne ABC", "Jumava" u. c. Izdevēji brauc uz starptautiskiem grāmatu gadatirgiem un ir perfekti informēti, kas šosezon ir ejošs – vampīru romāni, pirātu dēkas, mistiski iekrāsoti detektīvi, romantiski dāmu romāni, globāli trilleri par Otro pasaules karu, aristokrātu-mednieku dēkas Āfrikā vai kas cits. Diemžēl rakstnieki nav gatavi strādāt konkrētos, izdevēju definētos rāmjos saskaņā ar nodomu protokoliem, ko slēdz tikai retais. Šādos gadījumos rakstnieka pienākums būtu piekoriģēt sacerējumu tā raitākas pārdošanas labā, nevis domas vai sižeta plūduma dēļ. Izdevniecības var arī noteikt manuskripta (autorlokšņu) maksimālo apjomu, ko pārsniegt nebūtu vēlams, neatkarīgi no rakstnieka radošajiem plāniem, ieceres dižuma.

Es savā talanta izkopšanas ceļā esmu saskatījis un atzinis par sev saistošiem "17. un 18. gadsimta pirātu dēku gabalus", tos sasaistot ar reāliem vēsturiskiem notikumiem Kurzemes un Zemgales hercogistē un tās kolonijās. Tādus neviens nebija rakstījis kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Tagad, kad varam ar lielāku laika distanci paraudzīties uz pirmās Latvijas brīvvalsts saimnieciskām un politiskām afērām un par rakstnieka rakāšanos to aizkulisēs viņu nesauks pie tiesas par goda un cieņas aizskaršanu, parocīga būtu "ulmaņlaiku detektīvu" sacerēšana, jo pašlaik nav nekā starp P. Rozīša "Cepli" un E. Zālītes "Agro rūsu".

Kā to pierāda "Lata romānu" satura analīze pēdējā desmitgadē, lasītāji gaida un ar prieku izgaršo ģimeņu noslēpumus, dzimtu sazarotos likteņus, pārpratumus radu vidū u. tml., ko pieprata aprakstīt Andrejs Upītis "Robežnieku ciklā" un Vilis Lācis "Zītaru dzimtā". Kaut gan V. Lāci viņa laikabiedri par kalpošanu Benjamiņu ģimenei un labi atalgoto drukāšanos "Atpūtā" aizmuguriski dēvēja par "patentētu diletantu", šo abu rakstnieku lomu latviešu literatūras procesā nedrīkstam noniecināt.

Izlasot intervijas ar Pāvilu Rozīti un viņa kolēģu atmiņas, uzzinām, ka arī 1931.–1933. gadā Latvijā bija grāmatniecības krīze, kad izdevēji riskēja nelabprāt, prozas darbi iznāca 1000 eks. tirāžās, ko nebija viegli iztirgot, rakstniekiem nogrieza prāvos iepriekšējā perioda avansus un nedeva tālejošas garantijas. Veiklais, amerikāniski domājošais komersants Helmārs Rudzītis sūkstījās, ka grāmatu lasītāji ir slinki izpirkt "Lata romānu" sējumus un divdesmit santīmu burtnīciņas ar Fantomasa dēkām, tāpēc pārsviedās uz skaņuplašu ražošanu.

Manuprāt, visiem jaunajiem un pieredzējušiem literātiem, kam ir arī žurnālista ķēriens, derētu ņemt par paraugu rakstnieku Rimantu Ziedoni, kas māk atrast pasūtītājus un sponsorus dokumentālai prozai, tie top lēni un pamatīgi, izpētot vielu un savācot faktus, intervējot Latvijas neparastos ļaudis. Tā radās gan "Paradoksālā Latvija", gan "Mežu zemē Latvijā", "Austrumu robeža" un "Jūras zemē Latvijā". R. Ziedonis ir nodrošināts autors, spēj uzturēt ģimeni, ko redzam no viņa deputāta kandidāta ienākumu deklarācijas. Līdzīgu ceļu iet Elvita Ruka ar bijušām padomju republikām veltīto grāmatu sēriju "15 jukušas avis".

Runājot par "Zvaigznes ABC" izdevējas V. Kilblokas piesauktajiem kodiem, kā uzrakstīt romānus bestsellerus, tas nav izpildāms uz izdevējas burvju mājiena. Personīgi mani nemotivē viņas piesolītie 8 līdz 12% no pārdoto grāmatu apgrozījuma, kas pārrēķinot pie 2000 grāmatām par 3 latiem gabalā būtu tikai Ls 480. Tāpat atzīšu, ka "Zvaigznes ABC" izsludinātais bērnu un jauniešu grāmatu konkurss ar nodošanas termiņu šāgada 1. oktobrī mani disciplinē un neļauj savu radošo laiku izniekot sīkumos. Mūsu rakstniekiem nepieciešamas ne tikai telpas domāšanai un rakstīšanai Visbijā vai Ventspilī, bet arī radošās stipendijas romāna intensīvas rakstīšanas gadā vismaz Ls 200-300 mēnesī. Šis atbalsts pagaidām ir nepietiekams.

Kaut arī rakstnieks būtu apveltīts ar talantu un iekaltu dažādu bestselleru padomdevēju ("Kā uzrakstīt sasodīti labu romānu" u. c.) ieteikumus, viņa iedvesma, radošā fantāzija, zemapziņa nevēlēsies tapt vadīta tikai no prāta apsvērumiem, gulties šajā "Prokrusta gultā", kas ir par mazu gara lidojumam. Kur ir risinājums? Es uzskatu, ka ir vērts sintezēt savu individuālo daiļrades metodi, neignorējot arī rokasgrāmatu trikus, bet adaptējot tos pa savai modei. Tātad latviešu rakstniekam būtu jāvadās no tautas pašreizējās gaumes, no grāmatu pārdošanas reitingiem lielākajos tīklos, nevis akli jākopē angliski rakstošo autoru knifi. No lasītāju gaidu izpētes atvasināmi piedāvājumi, kas viņus varētu aizraut, lai viņi lasot redzētu fiktīvu sapni (paralēlo realitāti).

Piekrītu Dž. N. Frejam, ka labākie romāni rakstāmi "dramatiskā formā". Kāpēc es kā lasītājs bieži nolieku malā latviešu autoru darbus? Tādēļ, ka viņi lēnām iesildās, sižetu iekustina desmitajā vai četrdesmitajā lappusē. Tikmēr bestselleru autori spriedzi, identificēšanos ar galveno varoni un simpātijas panāk jau pirmajās divās rindkopās, maksimāli – pirmajās divās lappusēs. Mūsu literatūrā patiesi neaizmirstamu raksturu ir mazāk nekā tulkotajos romānos. Kādēļ? Vai mani kolēģi nevēlas izzināt apkārtējos, savākt neparastas rakstura iezīmes un iedzīvināt sintezētus, daudzplākšņainus tēlus?

"Domu plūsmas" metode ir vecmodīga un atmetama jau gadus 80, kāpēc joprojām nesākam romāna izstrādāšanu ar premisas meklēšanu? Ko ar to vēlēsimies iegalvot lasītājam? Vai tikai demonstrēt savu virtuozitāti darbā ar valodu, neparastas domu mežģīnes? Eksistē divi rakstnieku mīti: pirmkārt, vēstījums pirmajā personā ir intīmāks, tiešāks; otrkārt, vēstījums jāraksta pagātnes formā. Abi mīti ir apgāžami – arī trešajā personā var panākt intīmu efektu, turklāt vieglāk pārslēgties no varoņa uz varoni. Kad es pārveidoju savu "ulmaņlaiku detektīvu" tagadnes formā, sapratu, ka lasītājam būs ērtāk iejusties mazā cilvēka Norberta Nešperovska situācijā, un mani pārsteidza brīnumainas izmaiņas – vairs nezināju, kas notiks nākamajā acumirklī, un romāna sižeta līnijas mani veda uz priekšu. Skaidrs ir tas, ka pašmāju rakstniekiem vajadzētu respektēt autora – lasītāju nerakstīto līgumu un turēties žanra ietvaros, sniegt to vispārpieņemtā formā. Tas ir meistarības un pašdisciplīnas aspekts. Piekrītu izdevēju viedoklim, ka labam rakstniekam jābūt produktīvam kā manuskriptu fabrikai un nedrīkst zaudēt ticību saviem spēkiem, talantam.

Kāda krievu detektīvu autore TV intervijā teica, ka uzrakstot piecus romānus gadā un katram patērējot divus mēnešus. Žurnālists viņai jautāja, kāpēc tikai piecus, ja gadā ir 12 mēnešu. Autore paskaidroja, ka divus mēnešus gadā viņa izbauda sava bestselleru sacerētājas darba augļus – ceļo un atpūšas. Vidēji par romānu viņa saņem no 5000 līdz 7000 ASV dolāru. Starp citu, viņai panākumi neatnāca uzreiz – tikai piekto romānu izdevās pārdot, un pēc tam izdevēji ieinteresējās arī par iepriekšējiem darbiem.

Te vēlos ievietot vienu anekdoti par tēmu "Izdevējs paslavē iesācēju autoru”: "Jaunais draugs, jūsu darbā ir daudz brīnišķīga un daudz gluži jauna." Jaunais cilvēks jau sāk priecāties, taču turpinājums seko: "Vienīgā vaina tā, ka brīnišķīgais nav jauns, bet jaunais nav brīnišķīgs."

Noslēgumā pakavēšos pie jautājuma: ko mēs saucam par moderno ārzemju literatūru? Pēc "Jumavas" antikvariāta vadītājas viedokļa, latviešu šķietamais provinciālisms, kas ļāvis mums izdzīvot globalizācijas vējos, modernās literatūras kategorijā ierindo pēdējo 100 gadu slavenākos autorus. Kamēr, pēc Rietumu rakstnieku mērauklas, modernā literatūra ir pēdējos trijos līdz piecos gados iznākusī. Tāpēc latviešu rakstnieka pienākums būtu apgūt vismaz trīs, četras Eiropas kultūrtautu valodas un sekot jaunākajām literatūras tendencēm oriģinālvalodās, nevis gaidīt piecus, sešus gadus, līdz tos viduvēji pārtulkos latviešu izdevēji un izdos biezus "ķieģeļus" ar cenu virs 11-14 latiem.

Vai latviešu rakstnieki būs tik vienoti, lai Rakstnieku savienība darbotos kā reāla arodbiedrība, kas iestājas par savu biedru autoratlīdzību apmēru grāmatu apgādos un par izdevīgākiem to izmaksas nosacījumiem? Vai LRS varētu izveidot darba biržas sekciju, kā tas bija Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības laikos, kad Pāvils Rozītis, kļūdams par laikrakstu "Pēdējā Brīdī" vai "Dienas Lapa" galveno redaktoru, tur iekārtoja darbā vismaz piecus, sešus ražīgos kolēģus – literātus. Kāpēc tik ļoti visur cenšamies saskatīt un bīstamies no blatu būšanas, ja daudz ko izšķir pazīšanās? Piemēram, "Pēdējā Brīdī" prata apvienot labu daļu iespaidīgāku Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības rakstnieku – R. Egle, Ā. Erss, P. Gruzna, O. Liepiņš, J. Sudrabkalns, P. Blaus, A. Švābe un citi. Kāpēc LRS par vienīgajiem uzdevumiem izvirzījusi "Dzejas dienu" rīkošanu, "Literatūras gada balvas" ceremoniju, "Literāro akadēmiju" un "Gerkena romānu" konkursu organizēšanu? Vai divreiz mēnesī iznākoša literatūras avīze nebūtu noderīgāka tās biedru grāmatu lasīšanas veicināšanai? Agrāk rakstnieki iesācēji varēja iestāties pie Pāvila Rozīša "Rīgas tautas universitātes" kursos. Vai neformāla mūžizglītība, ko finansiāli atbalstītu ES fondi, nevarētu notikt ārpusrīgas (izbraukuma) meistarklašu formā, ja lauku talantīgie jaunieši nevar atļauties ierasties uz "Literāro akadēmiju"?

Noslēguma secinājumi: rakstniekam Latvijā pašam jārada savs alter ego – skanīgs (-i) pseidonīms (-i) – un jāizstrādā sava mediju un sabiedrisko attiecību kampaņa (mājaslapa, videouzrunas "youtube.com", ikdienas čivināšana tviterī, literatūrai veltīta bloga vadīšana), lai labāk tirgotu manuskriptus. Pietiek sūkstīties, ka nav literāro aģentu, jo tādi neradīsies pie 10% komisijas atlīdzības no autorhonorāra 500 vai 1000 latiem par pusgada, gada sadarbību. Patlaban ir vispateicīgākais laiks, lai rakstnieki apkalpotu pieaugošās auditorijas vajadzības – grāmatu elektroniskajos lasītājos var pārnēsāt simtiem romānu. Ir cieši jāiedraudzējas ar kādu no lielajiem grāmatu apgādiem, kam pieder savs veikalu tīkls, un jāsniedz autogrāfu stundas veikalos, pakāpeniski pieradinot lasītājus, pat ja sākotnēji uz tiem atnāks 5–10 tavas daiļrades cienītāji. Esmu pārliecināts, ka publiskā patapinājuma atlīdzība no grāmatu aprites bibliotēkās caur aģentūru "AKKA/LAA" neglābs rakstnieku no naudas deficīta, taču varu tikai uzteikt "AKKA/LAA" modro aci autortiesību iekasēšanai par uzstāšanos literāros sarīkojumos novadu kultūras/tautas namos.