Latviešiem erotika ir nepietiekami izkopts žanrs

Man Dzejas dienas šķiet atmirstoša tradīcija – kā slimnieks reanimācijā. Protams, ka slimniece ir skaista – gariem blondiem viļņainiem matiem, bet diezin vai vairs celsies un kļūs par visas tautas kulta personu. Manuprāt, Dzejas dienas būtu, pirmkārt, jārīko divreiz gadā – pavasarī (aprīlī) un rudenī (septembrī), taču tajā pienācīga loma jāatvēl latviešu dzejas ikonām, pat tiem, kuri vairs neiziet ļaudīs un kuriem vairs grāmatas neizdod. Vēlama Latvijas reģionu – Vidzemes, Kurzemes, Zemgales literātu apvienību invāzija – viesizrādes Rīgā, kā tas notiek ar reģionālajiem valsts teātriem. Protams, esmu redzējis melnbaltās fotogrāfijas "Literatūrā un Mākslā" un "Zvaigznē", kur pie Raiņa pieminekļa stāv dižgari – O.Vācietis, Ā. Elksne, I. Ziedonis, M. Čaklais plecu pie pleca un pacilājoši deklamē savu dzeju. Taču šobrīd nav tik spēcīgu garīgo līderu, kas ar jūtamu distanci atrautos no pārējās dzejdaru masas.

Vai tavuprāt ir laba prakse organizēt "Delfi" balsojumus par labāko grāmatu lasītāju skatījumā?

Tas ir apsveicami. "Delfi" portāls ir latviešu mediju flagmanis, ar kuru katrs ceturtais latvietis sāk savu darbadienu. "Delfi" balsojums ir viens no loģiskākajiem soļiem, lai izmantotu mediju vides interaktivitātes iespējas, publikas uzrunāšanu neatkarīgi no tradicionālajiem informācijas nesējiem – avīzēm, TV, radio, kur Dzejas dienu ziņas vienkārši pazustu, sakustu ar pārējo informatīvo troksni.

Dzejnieki savukārt ir spiesti iemācīties mobilizēt savus fanus, atbalstītājus, tos lasītājus, kas nopirkuši attiecīgo grāmatu un pēc tās izlasīšanas nav smagi vīlušies. Dzejniekiem būtu jāpārtrauc savstarpējā rīvēšanās aiz skaudības, kuram glītāka grāmata un kuram raitāki panti, bet jāvienojas kopīgā dziesmā. Jāatrod sekmīgākus komunikācijas modeļus ar lasītkāro auditoriju. Derētu apdomāt, kāpēc starp gleznotājiem un fotogrāfiem tā neplūcas un neaprunā viens otru? Taisnība A. Eipura rakstītajam – "kāpēc jūs domājat, ka sacerēt dzejoli ir vieglāk nekā uzgleznot gleznu?" Šis spriedums neattiecas uz aprobežotiem grafomāniem.

Vai vari minēt kādus starp dzejniekiem, ko pazīsti, cieni, lasi viņu talanta dēļ?

Jā, no kungiem tie ir mani skolotāji Dzejas meistardarbnīcā – Aivars Eipurs, Jānis Rokpelnis un privātais dzejas treneris Pēteris Brūveris. No dāmām – Eva Mārtuža, Amanda Aizpuriete un Inga Gaile. Piekrītu Pētera Brūvera formulējumam, ka dzejā nav ko iesākt neapdāvinātajiem un virspusējiem cilvēkiem, jo tā ir kļuvusi par ļoti nerentablu nodarbi. Tikai izcilākie dzejnieki spēj sev nopelnīt maizi ar libretiem, dziesmām, arī reklāmām, jo perfekti pārvalda valodu, ritmu, atskaņu tehniku. Par labu dzejnieku var izveidoties tikai tie, kas vienlaikus ir kļuvuši par atdzejotājiem. Es pats atdzejoju Baironu, P.B. Šelliju, V.B. Jītsu u.c., tādejādi bagātinoties. Š. Bodlēru, A. Rembo, F.G. Lorku, T.S. Eliotu uztveru kā domubiedrus.

Vai nebija pārlieku liels risks sevi publikai pozicionēt kā erotisko pantu sacerētāju?

Jā, bet es to darīju apzināti un ar apdomu. Man patīk provocēt. Drosmes netrūkst lauzt ceļu neiestaigātā dzejas mežā. Un man padodas šāda stila dzeja. Lēmums sakņojas manā atklājumā, ka latviešiem erotika ir nepietiekami izkopts žanrs, turklāt mīlas dzejoļiem bieži ir pārāk maza enerģijas deva, niknums, spars, ieslīkstot banalitātēs, sentimentālā mīkstčaulībā. Dzejnieki dīvainā kārtā kaunas intensīvi pārdzīvot savu erotisko sajūsmu, ilgas, tās vispārinot visai sabiedrībai interesantā rakursā un nezaudējot prasības pēc teksta kvalitātes. Turklāt erotisks ir tikai viens krājums – "Siržu Bokss", bet pirmajā krājumā – "Debesu Žonglieris" šādas tematikas dzejoļu nebija vairāk par vienu trešdaļu. Kopš 2002.gada esmu nepārtraukti bijis iemīlējies, tā ka vielas skanīgiem pantiem gana. Ja analizē "Siržu Bokss" pārdošanas rezultātus, risks apgāda vadībai attaisnojies pilnā mērā. Mēs pie grāmatas dizaina ar mākslinieci Signi Cinīti strādājām ilgāk par mēnesi, radot acīm nepierastu noformējumu.

Sen gribēju pavaicāt, kas slēpjas zem apgāda "Passion Book" izkārtnes?

Nekas sevišķs. Pirmā specializētā erotisko grāmatu, kalendāru utt. izdevniecība Baltijas valstīs, kas gan izkops nacionālās literatūras lauku, gan arī atzītus, skandalozus un labus rietumu literātus ievedīs grāmatu cienītāju mājas bibliotēkās. Mums ir solīdi sadarbības partneri Parīzē, Londonā, Liverpūlē un Dublinā, lai tiektos iekarot Francijas un Lielbritānijas grāmatu tirgu tuvākajos gados. Apgādam "Passion Book" ir divi līdzīpašnieki – es un Aivars Helde, bijušais apgāda "Artava" mārketinga vadītājs. Mūsu galvenais konkurents – "Taschen". Zem mana goda būtu lūgties naudu Kultūrkapitāla fondam, ja reiz latviešu grāmatizdevēji nesaskata atdevi dzejas grāmatu izdošanā par pašu līdzekļiem un nelabprāt sadarbojas ar jauniem, sevi nepierādījušiem autoriem. Paldies apgādam "Antēra", kur noticēja manam talantam un izdeva manu pirmo grāmatu, kas tika sekmīgi realizēta divu gadu laikā.

Kādu redzi dzejas perspektīvu Latvijā?

Dzeja zels un vairosies. Latvijas dzejas grāmatu tirāžas – pa 300, 500, 700, 1000 eksemplāriem ir piliens jūrā un nepieciešams cita veida bizness, lai nodarbotos ar dzejas grāmatu izdošanu un uzreiz nebankrotētu. Dzeja pārņems internetu bezmaksas formātā. Dzeja tiks nodota no mutes mutē vai pārcelsies uz SMS izplatīšanas vidi. Arī Lielbritānijā neiegādājas to dzejnieku grāmatas, kuri regulāri nedodas pie tautas kā atraktīvi šovmeņi, komedianti, neuzstājas radiostacijās, nav viedokļu līderi, kuru dzeja lasās pārāk smagi vai satriec ar depresīvu drūmumu. Dzeju pirks tikai no tiem, kuru personība būs vienreizēji suģestējoša, atbruņojoša ar savādu atklātību, nemitīgi – ar katru nākamo grāmatu uzlabojot mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Tāpēc daudzi apstājas pie pirmās iznākušās grāmatas vai emocionālā ziņā izpumpējas jau pēc otrās. Novēlu visiem iesācējiem pieteikties pie Latvijas Rakstnieku savienības konsultantiem vai uz Dzejas meistardarbnīcas nodarbībām, neturot sveci zem pūra un vienatnē nesvārstoties šaubās – ir tev talants vai nav.