„Lepnie var nesagaidīt savu zvaigžņu stundu...”

Nosacījumi, lai pašizdošana atmaksātos, Dinijaprāt, ir daži:

1) jāņem vērā, ka liela tirāža dzejai nav iespējama, jārēķinās ar aptuveni 300 līdz 500 lasītājiem un jācenšas šo skaitu palielināt, nemitīgi sevi reklamējot visos iespējamos veidos;

2) jāparūpējas par apzinīga redaktora piesaisti un stilistiski nevainojamu grāmatas noformējumu, kas atklātu tā saturu pareizā gaismā;

3) jāpielieto jaunas promocijas metodes – jābūt personīgajai mājaslapai, kur ziņkārīgie labprāt uzkavētos – „ja tevis nav internetā, tevis nav vispār” un jābraukā pa Latvijas pilsētām, tiklīdz tevi uzaicina – gan ar klasiskās mūzikas un dzejas programmām, gan ar „Dzejas meistarklasi” skolēniem. Turklāt Dinija Deģa dzejas krājumus Rīgas pilsētas robežās iespējams arī saņemt ar piegādi mājās vai darbavietā (to veic pats autors kā dzejnieks – kurjers, nebūdams iedomīgs), bonusā vēl saņemot īpašu veltījuma ierakstu, autogrāfu un 10 līdz 20 minūšu sarunu ar dzejnieku.

Izdodot savus dzejas darbus pašam, jārēķinās arī ar mīnusiem, kas grāmatniecības sfērā:

1) vismaz uz gadu vai pusotru jāiesaldē personīgie brīvie līdzekļi, kamēr visas attiecīgā nosaukuma grāmatas nav iztirgotas;

2) čakli tirgojot grāmatas gluži kā kolportierim, jaunrade ir jāatliek uz vēlām vakara vai nakts stundām;

3) izdodot dzejas krājumu, jārēķinās, ka dzeju Latvijā biežāk pērk tikai dažus mēnešus gadā – maijā uz skolu izlaidumiem, septembrī un oktobrī, kad notiek „Dzejas dienas”, kā arī februārī uz Svētā Valentīna dienu;

4) publiskajām un skolu bibliotēkām ir nepietiekami līdzekļu jaunāko daiļdarbu iegādei, tāpēc plauktos nonāk tikai populārākie vai no Kultūrkapitāla fonda atbalstītie autori;

5) organizējot dzejas, koncertu – uzstāšanās tūri pa daudzām pilsētām darba laikā, vari strādāt algotu darbu tikai uz pusslodzi.

Tāpēc Dinijs Deģis, kā jau dienvidnieciskā temperamenta pārstāvis, kurš apvieno sevī dzejnieku un aizrautīgu pārdevēju, ir atradis dažus knifus un aicina pārējos rakstošos ieklausīties – iespējams, kāda no viņa idejām ir noderīga kolēģiem. „Pirmkārt, vajadzētu mainīt grāmatu tirgošanas praksi, dibināt autoru tandēmus, kas papildinātu viens otru – piemēram, pārdot grāmatas komplektos. Viena dzejas grāmata, otra – prozas, un kopā pērkot, lasītājs iegūtu jūtamu atlaidi. Vēlme ietaupīt pamudinātu dzejas cienītāju izlasīt arī prozu un otrādi. Un, ja jau iepazītu, iespējams, izlemtu atkal iegādāties tieši šo autoru darbus. Otrkārt, objektīvas recenzijas – es sacīšu, ka katastrofāli pietrūkst profesionālu recenzentu! Ir apsveicami, ka tagad ir arī Latvju Teksti, literārs žurnāls, kas publicē aktuālas recenzijas. Taču tās ir arī jāapmaksā. Un jāfinansē tās būtu grāmatveikalu tīkliem – „Jumavai”, „J.Rozei”, „Zvaigznei” un „Valteram un Rapam”. Dāsni jāapmaksā, jo viņi ir tie, kas vistiešāk ir ieinteresēti apgrozījuma audzēšanā arī oriģinālliteratūras nišā. Turklāt nepietiks tikai ar veikalu pašreklāmas izdevumiem. Autoriem pašiem jāatmet kūtrums, nogaidīšana uz labākiem laikiem, jo – galu galā vidusskolu programmās tiek iekļauti arī izvēles autori. Aktīvi rosoties kopš 2005.gada, esmu panācis, ka apmēram desmit vidusskolās esmu iekļauts izvēles autoru sarakstā. Tādejādi vidusskolēniem iesaka lasīt manas grāmatas un tās analizēt referātos, esejās un domrakstos.

Mūsu valstī literātu vidū pastāv nežēlīga, badīga konkurence vai klubiņu princips kā politikā, to man reiz uzsvēra draugs un kolēģis Rimants Ziedonis. Es piebildīšu, ka dzīviem talantiem jāsacenšas ar... mirušo nevīstošo slavu, milzīgo atpazīstamību un skolu programmu nesatricināmo autoritāti. Pastāv psiholoģiskais spiediens no skološanās gadu atmiņām, jo jebkurš jaunpienācējs dzejā salīdzinājumā ar Čaku, Ziemeļnieku vai Čaklo ir apšaubāms. Ir jāiet publikā un nepārtraukti jāieinteresē ar savu spilgto personību, jābūt atraktīvam un neapnicīgam. Tie, kas lepni pakāpjas malā un gaida, ka kāds viņus pamanīs un atzīs tikai izcilo tekstu dēļ, var arī nesagaidīt savu zvaigžņu stundu dzīviem esot.

Ar prozu situācija ir savādāka – to pašam izdot ir neganti dārgi, tāpēc es meklēju sponsorus un/vai mecenātus manai un literāta Imanta Liepiņa iecerētajai triloģijai par Kurzemes – Zemgales hercogistes vēsturi. Ideālā variantā kā rakstniekam man jāspēj paveikt to, ko jau gadiem nedara mūsu skopā valsts: ja tā nepiešķir līdzekļus skolu bibliotēkām jaunu grāmatu iegādei (zini, gadā skolas bibliotēka saņem 0,69 Ls finansējumu grāmatu iegādei uz vienu skolnieku!), ir jāatrod patriotiski noskaņoti mecenāti, kas ļautu mūsu vēsturiskos romānus līdz 2000 grāmatu tirāžās uzdāvināt visām ieinteresētām skolu bibliotēkām. Pašlaik mēs nopietni pie tā strādājam.”

Intervēja Kristīne Sadovska, Latvju Teksti, 2010.g. decembra numurs (tur publicēts ļoti saīsinātā formā)