Biogrāfija
Grāmatas
Intervijas
Citāti
Ziņas
Kalendārs
Saites
Atsauksmes
Tiecos uz profesionāla rakstnieka statusu - uz pilnu slodzi literatūrā.

Esmu gatavs ziedot savu vienīgo mūžu šajā fiziskajā ķermenī, lai izkoptu savu daiļrades metodi, radošo individuālo rokrakstu, ko atpazītu, cienītu un izvēlētos Jūs - mani lasītāji.

Romānu rakstīšanā sakausēju dzimtas sāgas, vēsturiskus, reālus notikumus, faktus ar neparastiem varoņiem, dēkām un pārdabiskiem elementiem, to pārlejot ar gardu humora mērci. Esmu gatavs radoši sasaukties un sacensties ar latviešu romānistiem - Vili Lāci, Pāvilu Rozīti, Rutku Tēvu un Aleksandru Grīnu. Vai tas būs izdevies, par to lai spriež biogrāfi un literatūrzinātnieki.

Manās grāmatās jūs - lasītāji, nedrīkstētu just manu piepūli, sviedrus, visam jātop ar elegantu vieglumu.


 
 

Debesu žonglieris meklē draudzeni


Pirms tikšanās tu man vairākkārt pārzvanīji, lai pajautātu, vai neesmu aizmirsusi par interviju... Vai tiešām sievietēm nevar uzticēties?

Vīrieši un sievietes viens otru vienmēr pārprot, tāpēc randiņi jāapstiprina vairākas reizes.

Mēs katrs uztveram pasauli caur savu prizmu... Kā tu uztver sievietes?

Nebūšu oriģināls – uzskatu, ka vienā sievietē visas labās īpašības satilpt nevar. Ideālā variantā vīrietim vajadzīga sieviete – mūza, sieviete - ideālā mājsaimniece, ar kuru dzīvot kopā, un trešā būtu sieviete, par kuru tu cīnies, bet kuru nekad nevari iegūt – viņa vienmēr ir aiz nākamā pagrieziena. Kopš pusaudža gadiem cenšos iepazīt šīs dažādās sievietes. Satuvināties fiziski un garīgi. Pat, ja mūs saista pliks sekss, uzskatu - arī seksa laikā ir jārunājas, jādalās sapņos, fantāzijās, sirds alkās. Ja cilvēki personiskajās attiecībās klusē, viņi vienkārši ir zombiji, kaut kādi roboti, kas ķēdēs pārojas. 

Patiesībā esmu tāds rozā ceļa gājējs – kopš 16 gadu vecuma sapņoju sastapt savu īsto, vienīgo sievieti. Tāpēc arī tik agri pirmoreiz apprecējos – 18 gados, no šīs laulības man ir meita tīneidžere. Tajā laikā biju naivs ideālists, gatavs visu ziedot sievietei. Pirmoreiz aplauzos. Arī otrajā reizē mīlestība padarīja pilnīgi aklu. Kad jau divas reizes esi sievietēm atstājis visu un materiālā ziņā sācis dzīvi no nulles, redzi, ka to ideālismu viņas neganti izmanto un piesmej. Tagad esmu ļoti piesardzīgs. Man šķiet, sievietes ar mums spēlējas: mūžīgi pārmet, ka par maz naudas, esam nepietiekami augstā amatā vai mūsu dvēseles dzīles ir nepietiekami dziļas... Nav pamata uzticēties katrai pretimnācējai.

Vai esi arī greizsirdīgs?        

Esmu greizsirdības scēnu pretinieks. Cilvēka ķermenis pieder tikai un vienīgi viņam, un, ja attiecības sniedz vairāk prieka, neka bēdu un pārmetumu, ja pāris viens otru radoši nebremzē, ja notiek personību augšupvirzība, tad uz sāņus manevriem var raudzīties caur pirkstiem. Toties nav mazsvarīgi, vai cilvēks, ar kuru esi kopā, ir veiksmīga personība vai nerealizējies. Ja blakus ir činkstētājs, tas, gribot negribot, tevi bremzēs un vilks uz leju. Shematiski – veiksmīgam vīrietim pievelkas vāja rakstura  sievietes – viņas ir pilnīgi apjukušas, desmit gadu nav varējušas izveidot attiecības un saprast savu sievietību; tagad domā – lūk, mans glābšanas riņķis, mans salmiņš. Bet es neesmu nekāds glābšanas plosts! Ja sieviete nav iemācījusies tikt ar sevi galā pēdējo 10 gadu laikā, es to nespēšu izdarīt viņas vietā. Toties varu viņai radīt skaistu ilūziju uz vienu līdz trim mēnešiem. Ja šajā pārbaudes un attiecību pieslīpēšanas termiņā tas neizdodas, tad vai nu es viņu pametu, vai arī viņa atmet sākotnējās cerības no manis ko pozitīvu iemācīties. Ja sieviete līdz 30 gadiem nav pat mēģinājusi dzīvot ar kādu kopā, ja pēdējos trīs gadus viņas labākais draugs ir vibrators, tad ko es viņai varu palīdzēt? Es nevaru izkonkurēt vibratoru. Jo vibrators kopā ar viņu ir 24 stundas, bet es – tikai savā brīvajā laikā.

Kas atrodas tavu vērtību topā?

Pirmajā vietā vīrietim ir darbs un karjera, otrajā – attiecības sievieti, trešajā – radošās izpausmes. Man tās ir literatūra, dzīvokļa interjera veidošana, skaistās lietas, arī ceļojumi. Katrā ziņā man sievietes nekad nebūs uz pjedestāla augšējā pakāpiena – es viņām tik ļoti neuzticos, lai atvēlētu to. Ļoti agri – jau 14 gados - sāku iet uz ballēm: vilku tēva šlipsi, žaketi un augstpapēžu kurpes un dejoju ar sešpadsmitgadīgām meitenēm. Man bija normāla piekrišana, un tomēr jau no sākta gala es sievietēm neuzticējos. Man šķiet, sievietes vienmēr kaut ko perina, savukārt es cenšos viņas atmaskot. Līdz ar to nevaru tā vienkārši bez apdomas iemīlēties. Šobrīd es izbaudu post-laulību vecpuiša dzīvi un uzskatu, ka šie trīs pēdējie gadi manā dzīvē ir vislabākie, piepildītākie. Esmu sapratis, ka varu būt rakstnieks, kungs pār savu laiku un savu likteni, ko nepakārtoju sievietei. Ja manī iemīlas, tas mani enerģētiski tonizē, pamudina uz literārām izpausmēm, tomēr jebkurā gadījumā saglabāju skaidro prātu.

Un tomēr tu meklē Īsto Mīlestību?!..  

Rakstnieks Ļevs Tolstojs teicis - mīlēt var tikai reizi mūžā. Es gan uzskatu - mīlēt var vairākas reizes, un ikreiz tu mīli ar kādu citu dvēseles šķautni, atklājot tajā jaunu dimensiju. Šobrīd saprotu, ka abās savās iepriekšējās sievās biju iemīlējies, taču nemīlēju pa īstam. Joprojām meklēju savu ideālu, cilvēku, kurš būtu patstāvīgi nonācis līdz tādām pašām dzīves nostādnēm, kā es. Būtiska ir skatīšanās vienā virzienā. Ar sievieti, kura aiz saviem zemajiem mērķu griestiem var aizbāzt karoti, man nevar saskanēt. Arī ar tādu ne, kura nevar nedominēt un grib par katru cenu regulēt mani un mūsu attiecības. Vēl esmu sapratis, ka nevaru būt kopā ar sievieti, kas netic augstākajiem spēkiem. Mīlestība ir Dieva dāvana, bet mēs pieliekam pārāk maz pūļu, lai šo mīlestību uzturētu. Ideālā variantā mīlētāji atrod cits citu vienā reliģiskā apvienībā – vai tā būtu kristīgā draudze vai kas cits. Tad vari būt drošs, ka ar savu otro pusīti esi uz viena mentālā ceļa. Man seksa ir vairāk nekā vajag, bet es esmu gatavs pieņemt puritānisku dzīvesveidu, ja vien kādreiz atradīšu to sievieti, caur kuru mani piestrāvos dievišķā mīlestība.

Vai tiešām līdz šim tu tādu neesi saticis?        

Vienīgā sieviete, ko esmu patiesi mīlējis, taču tā arī neapprecēju, nevērtēja mani pēc ienākumiem vai amata, bet gan pēc sirds un dvēseles stāvokļa. Diemžēl, nespēju viņai būt līdz galam uzticīgs. Studēju, un apkārt bija daudz kārdinošu kursabiedreņu...

Esi donžuāns?

Nē, kaut gan mans temperaments ir karstāks, nekā vairumam latviešu vīriešu. Cenšos sievietei izpatikt, pakalpot, darīt viņu laimīgu. Bet vīrietis var radīt donžuāna imidžu arī kā aizsegu, lai puritāniskas sievietes liktu viņu mierā. Mani interesē atraisīta sieviete, taču ne pagrimusi. Ārkārtīgi daudzas sievietes ir baudījušas neprasmīgus, nejūtīgus mīļākos, un tad no prasmīgajiem vairs nepieprasa 100 procentīgu uzticību, bet tikai seksu – dienas vai naktis, ko regulāri pavadīt kopā. Ja man būtu sieva, es noteikti būtu uzticīgs. Savukārt sieviete pēc trīsdesmit, izzinājusi sevi un savas jutekliskās vajadzības, vienmēr lūkosies pēc aizvien labāka partnera. Ja es apzinos, ka viņa savā galīgajā izvēlē neapstāsies pie manis – tad kāpēc man jāizrāda uzmanība tikai viņai vienai? Vēl neesmu sapratis, kuru no savām daudzajām paziņām es varētu interesēt kā vienīgais.

Izklausās pēc kompleksiem...

Nenoliedzu, ka man ir daži kompleksi. Esmu vecmodīgs – pagājušā gadsimta vīrietis. Man sieviete liek justies neērti, ja seksa laikā uzkrītoši raugās acīs, vēro reakcijas, kamēr neesmu iemīlējies. Otrkārt, man ir kauns izrādīt sievietei savu orgasmu. Mana Īstā varētu būt tā sieviete, ar ko kopā šie kompleksi izzustu. Sanāk, ka ar citām līdz šim bijusi zināma izlikšanās.

Tā jau drīzāk ir sieviešu maniere?

Puse dzejnieka dvēseles ir sievišķīga – citādi viņš nespētu radīt tik patētiskus un romantiskus tekstus. Arī otrajā grāmatā Siržu Bokss man ir jūsmības un iemīlēšanās pilni dzejoļi; daļa to radīti it kā no sievietes skatpunkta, bet patiesībā – norakstīti no pazīstamu sieviešu dvēselēm. Nezinu, kā tas iespējams, bet laikam zemapziņā esmu uztvēris viņu domas. Lai gan tā ir grāmata par divu dzimumu nesamierināmo cīņu uz dzīvību un nāvi, kas ilgst jau gadu tūkstošiem, tomēr šo dzeju iedvesmojusi abstrakta mīlestība. Sievietes joprojām manī izsauc iemīlēšanās sajūtu. Ar pārsteidzošu regularitāti. Cita lieta, ka tās nepāraug klēpja sunīša pieradumā. Varētu sevi salīdzināt ar atraktīvu delfīnu, kurš meklē savu delfīnieni, lai ar to beidzot iepeldētu dziļākos ūdeņos un klusākos ūdeņos, kur mēs būtu pasargāti divvientulībā. 

·             Man nav pieņemams, ka sieviete pārspriež ar draudzeni to, kāds sekss viņai bijis ar mīļāko vai vīru; ja sieviete sagrēko ar maniem draugiem; seksualitātes izmantošana reklāmās; tas, ka vecāki neslēpj savu seksuālo dzīvi no nenobriedušiem bērniem; tas, ka cilvēki sapazīstas internetā tikai ar vienu vēlmi – pārgulēt.

·             Ja sieviete trīsdesmit gados pirmo reizi izjūt orgasmu, tad, piedod man, tos iepriekšējos vajag vienkārši atšaut.

·             Neesmu Kazanova, kuram jāreabilitē viss vīriešu dzimums. Esmu tikai vīrietis, kurš tiecas uz laimi un saprašanos.

·             Nemeklēju sievieti ar mūžīga sajūsmā mirdzošām acīm, arī aukstu aprēķinātāju ne. Meklēju sievieti, kura ciena un novērtē manus talantus, taču rūpējas arī par savu attīstību, studijām, karjeru, vietu sabiedrībā, galu galā – reputāciju. Ir svarīgi, lai divi tuvi cilvēki nediskreditē viens otru.

·             Man ir pašcieņa. Zinu, ka esmu jūtīgs un saprotošs, bet, ja tas netiek novērtēts, brīvdienas labāk pavadu viens.

Intervēja Ieva Adamss (2005.g. žurnāls „Sarunas par To”)

  
  »