Literatūrzinātniece Anita Rožkalne. Latvijas Avīzes recenzija „Dendijs par mecenātu” (nesaīsināta)

Pirmos literāros darbus, feļetonus „Vella kalpi mūsdienās”, publicējis 2000. gadā, bet pirmā grāmata, dzejoļu un miniatūru krājums „Debesu žonglieris”, iznāca 2005. gadā. Nākamie dzejoļu krājumi „Siržu bokss” (2007) un „Tango reibums” (2010) iznāk izdevniecībā Passion book, kuras līdzīpašnieks, menedžeris, kolportieris un koncertprogrammu organizētājs ir pats autors un par kuras misiju kādā intervijā ar A. Deģi lasām, ka tā ir „pirmā specializētā erotisko grāmatu, kalendāru utt. izdevniecība Baltijas valstīs, kas gan izkops nacionālās literatūras lauku, gan arī atzītus, skandalozus un labus rietumu literātus ievedīs grāmatu cienītāju mājas bibliotēkās”.

Pirmie dzejoļu krājumi ir nevienmērīgi: vārdu plūdi bez dzejiskuma, fizisko sajūtu tēlu plūsma, erotikas robežošanās ar pornogrāfiju, pavīd arī alkas pēc mīlestības un romantikas, bet intervijās autors pauž ilūziju trūkumu, auksta prāta viedokli par sievietēm. Nekādas romantikas, bet tomēr – tikko jaušama sapņa klātbūtne. Savas dzejas raksturu autors intervijās skaidro ar paša mīlas ciešanām un apzināti provokatīvu vēlmi kopt panīkušo erotiskās dzejas lauciņu, par latviešu erotiskās dzejas meistariem uzskatot Ed. Virzu, J. Sudrabkalnu un A. Čaku. Īstenojot ieceri Latvijā izveidot pieaugušo seksa izglītības centru „Kamasutras dārzs”, kur mācīt latviešiem trīs senās mīlas mākslas – kamasutru, tantra jogu un mīlas dao, 2010. gadā A. Deģis jau ieguvis vārdu Dr. Love, jo ir Kamasutra Garden skolotājs.

Par izdevniecību „Passion book” kādu laiku nekas nav dzirdēts, bet A. Deģa dzejas izlase „Dzeja, kas paceļ” (2014) ir jau rimtāka un dzejiskāka šī vārda labākajā nozīmē.

Smaidīgs, enerģisks, izaicinošs, ambiciozs – tāds ir A. Deģa visiem redzamais tēls. Viņš ir arī atdzejojis (Bairona, P. B. Šellija, V. B. Jītsa dzeju), rakstījis lugas un scenārijus. Viņš labprāt stāsta, ka rakstnieka amata noslēpumus mācījies A. Eipura un J. Rokpeļņa dzejas meistardarbnīcā, kā arī no P. Brūvera un M. Čaklā. Lugu rakstīšanu apguvis L. Stumbres meistarklasē. No latviešu dzejniecēm ciena E. Mārtužu, A. Aizpurieti un I. Gaili, bet Š. Bodlēru, A. Rembo, F. G. Lorku, T. S. Eliotu uztver kā domubiedrus, un par garā un stilā vistuvāko latviešu prozaiķi uzskata P. Rozīti.

Vēlme pievērsties prozai radusies 2004. gadā, kad A. Deģis mācījies N. Ikstenas literārajā meistardarbnīcā. Viņam ir savs priekšstats par to, kādai jābūt labai prozai: izklaidējošai, ar spraigu sižetu, ar elegantu vieglumu. Viņam ir savi rakstnieka mērķi, par kuriem viņš stāsta intervijās un savas vietnes ievadā:

„Tiecos uz profesionāla rakstnieka statusu – uz pilnu slodzi literatūrā. [..] Romānu rakstīšanā sakausēju dzimtas sāgas, vēsturiskus, reālus notikumus, faktus ar neparastiem varoņiem, dēkām un pārdabiskiem elementiem, to pārlejot ar gardu humora mērci. Esmu gatavs radoši sasaukties un sacensties ar latviešu romānistiem – Vili Lāci, Pāvilu Rozīti, Rutku Tēvu un Aleksandru Grīnu.”

Līdz šim interesantākais un sekmīgākais A. Deģa devums ir proza: dēku romāns ar 20. gs. 20.–30. gadu Latvijas tēlojumu „Nesodāmais avantūrists” (2009), dēku romāns par hercoga Jēkaba laikiem ar darbībā iekļautām vēsturiskām personām „Mellsila pirāti” (2011) un 20. gs. 20. gadu Rīgas portretējums caur „sarkano lukturu rajonu” prizmu „Marijas ielas koķetes” (2012).

Grāmatu par Kristapu Morbergu autors uzskata par pavērsienu radošajā biogrāfijā. Tāda tā arī ir – ar vēsturiskas personības centrālo lomu vēstījumā. Grāmatā ar drošu roku lietota jau iepriekšējos romānos apgūtā straujā vēstījuma rakursa maiņa un vēsturiskā fona veidošana ar izziņu materiāla (ēku būvniecība, dzelzceļi, parku iekārtošana, elektrības ienākšana sadzīvē utt.), nostāstu un saistošu detaļu atlasi.

Biogrāfiskā darba struktūru veido kādas personas dzīves faktu hronoloģija, uz kuras kā uz diedziņa uzver nostāstus un izdomātus notikumus, kas ļauj grāmatas varoņa gājumu sasaistīt ar laikmeta notikumiem, šajā gadījumā – Kristapa Morberga dzīves gājums un atmiņas par viņu, kas atklāj laikabiedru skatījumu. Te arī parasti izpaužas autora spēks un/vai vājums, jo romāna struktūru veido vairāki atšķirīgas iespējamības vai ticamības saturiskie slāņi. A. Deģa grāmatā ietvertie būvnieka un mecenāta K. Morberga biogrāfijas galvenie fakti bija iegūstami arhitekta A. Krūmiņa grāmatā „Kristaps Morbergs”, kas izdota 1938. gadā (atkārtoti 2002. gadā). Romāna autors izmantojis arī Morberga dzīves laika periodisko izdevumu un citu rakstīto avotu sniegtās ziņas (daļa, iespējams, smelta vēsturnieces I. Lipšes 2008. gada 13. oktobra publikācijā „Leģendas: Va banque!” biznesa portālā www.db.lv).

Dažkārt autors aizrāvies, un tad iztēle runā pretī faktiem. Tāds, piemēram, ir stāsts par Morberga otrajām laulībām, kuras notika 1882. gadā. Rakstnieks krāsaini (kaut mazliet banāli) apraksta Morberga satikšanos ar Augusti Luīzi Hartmani, viņas „lenkšanu”, stāsta par to, kā Morbergs spēlē šahu ar viņas tēvu un kā lūdz jaunās sievietes roku viņas tēva klātbūtnē. Viss būtu skaisti, ja vien vecais Hartmanis (kā raksta A. Krūmiņš) nebūtu nomiris jau 1874. gadā (starp citu, gadā, kad Morbergs laulājās ar pirmo sievu).

Ir fakti, kuri varēja būt un varēja nebūt notikuši, jo vēstures liecību nav, piemēram, par Morberga tikšanos ar „Linu un džutas manufaktūras” streika dalībniekiem. A. Deģis uzrakstījis arī par K. Morbergu 1905. un 1918.–1919. gada notikumos, kam A. Krūmiņš savā darbā pārslīdējis pāri. Jādomā, ka rakstnieka iztēle palīdzēja aizpildīt faktu trūkuma radītos robus, taču notikumiem, kas nav dokumentēti, ir lielāka vai mazāka ticamības pakāpe. Piemēram, Morberga saistība ar brīvmūrnieku kustību, kas autoram palīdz izskaidrot grāmatas varoņa spējas pārvarēt finansiālas grūtības, ir diezgan neticama Morberga vienpatņa rakstura dēļ. Taču nopietnā būvnieka aizraušanās ar detektīvmīklu risināšanu, kas turklāt tēlota pēc Konana Doila varoņa Šerloka Holmsa piedzīvojumu shēmas, šķiet pat bezgaumīga un smieklīga.

Ja autors vēsturiski biogrāfiskā darbā par faktiem uzdod savas izdomas un vīzijas, netiek ievērotas žanra prasības. Viens no šādiem piemēriem ir nodaļa par Centrālāfrikas apceļotāju, botāniķi un etnogrāfu Georgu Augustu Šveinfurtu, kura tēvs dzimis Vācijā, Vīzlohā, dzimtā ar 350 gadu ilgām vīna darīšanas tradīcijām, 1810. gadā pārcēlies uz Rīgu un nodibinājis visā Krievijā slavenu vīna tirgotavu. Viņam bija pietiekami līdzekļu, lai nodrošinātu deviņu bērnu ģimeni un Georgu Augustu izskolotu Heidelbergā, Minhenē un Berlīnē.

Literatūrā par G. A. Šveinfurtu neatradu ziņas, ka viņš būtu dzīvojis Parīzē, uz kurieni, pēc A. Deģa versijas, K. Morbergs braucis sarunāt zemes gabala pirkumu. Avotos nav arī minēts, ka Šveinfurtam būtu bijušas finansiālas grūtības, kuras K. Morbergs būtu atrisinājis, nopērkot zemes gabalu. Turklāt laikā, kad K. Morbergs sāka celt māju uz šī zemes gabala, Šveinfurts jau bija kļuvis par Ēģiptes Ģeogrāfiskās biedrības muzeja pirmo prezidentu, un viņa nākamās ekspedīcijas notika ar muzeja atbalstu. A. Krūmiņš raksta, ka minētais zemes gabals bijis apgrūtināts ar obligācijām par labu tirgonim Šveinfurtam, un piebilst: „Ievērojot šos apgrūtinājumus, nav iespējams droši teikt, ka abus imobiļus Morbergs būtu ieguvis no Šveinfurta” (A. Krūmiņš. Kristaps Morbergs. R., Jumava, 2002, 47. lpp.).

Tātad – ja nu kāds Šveinfurts vispār ir bijis Morberga darījumu partneris, tad tirgonis Šveinfurts, ne slavenais ceļotājs. Līdz ar to šī grāmatas nodaļa ir viena vienīga fantāzija līdz ar G. A. Šveinfurta vēstuļu jaunradi, kurās gan pārstāstīti interesanti fragmenti no ceļotāja grāmatas „Āfrikas sirds”, kas iznāca Ņujorkā 1874. gadā (starp citu, pirms A. Deģa aprakstītā zemes pirkuma).

Šķiet, ka autors sekojis 2014. gada konjunktūrai un pārvarītēm centies iesaistīt grāmatas tekstā slavenus rīdziniekus, neraugoties uz vēsturisko patiesību. Kā citādi lai vērtē, piemēram, nodaļu par Morberga draudzību ar mākslinieku Jāni Staņislavu Rozi (A. Deģis raksta Rosée, un diemžēl Morbergs te atklājas vairāk kā garāmgājējs, ne mākslinieka draugs), tāpat – par medībām Rīgas mēra G. Armitsteda pilī. Ir arī citi piemēri, bet nav mans uzdevums analizēt visas grāmatā sastopamās vēsturiskās aplamības vai neticamības.

Vēstījums galvenokārt rit Morberga atmiņu formā, un tas it kā pieļautu vēsturiskus maldus un no mūsdienu viedokļa kļūdainus vērtējumus. Tomēr – ja šādi memuāri ir literārs paņēmiens un nav liecību par paša varoņa uzskatiem kādā jautājumā, katra kļūda ir autora kļūda. A. Deģis priekšvārdā gan brīdina: „Visas sakritības ar reāli dzīvojošām personībām vai notikumiem ir ietērptas literārās fikcijas ietvarā. Tāpēc kritiski noskaņotu lasītāju pretenzijas par rakstnieka patvarīgajām vēsturiskā laikmeta interpretācijām būs nevietā, jo autors sevi pozicionē tieši kā vēsturnieku amatieri-autodidaktu.”

Vēsturnieks amatieris-autodidakts varētu nezināt, bet nez vai atļautos izdomāt faktus. Šajā recenzijā paustā kritika nav par rakstnieka „patvarīgām vēsturiskā laikmeta interpretācijām”, bet par faktu paviršībām un izdomājumu uzdošanu par faktiem. Ir arī sīkas neprecizitātes, piemēram, 1919. gadā Latvijā nevarēja būt LPSR, bet tikai LSPR banka.

Faktu precizitāte ir ne tikai autora, bet arī redaktora atbildība, un redaktore Lilita Vīksna nav bijusi uzdevuma augstumos, arī slīpējot autora un jo īpaši literārās fikcijas – Kristapa Morberga memuāru, viņa sievas Augustes un privātsekretāra Kārļa Vinka dienasgrāmatu stilu. Personu valodai pietrūkst individualizācijas, bet vislielākais klupšanas akmens ir laikmetam neatbilstošas valodas lietojums. Nez vai minētie personāži teiktu: „klizma ar Kastolatsas baznīcas kupola iegruvumu”, nauda „izskatījās pēc prastiem faņķikiem”, „bēbis”, „čupojās”, „baigais patriots”, „ku-kū” prāta vājuma apzīmēšanai u.c. Tekstā palikušas arī krievu valodai tipiskas konstrukcijas (piemēram, „Rīga augtin auga. 1850. gadā tā saskaitīja 61 500 iedzīvotāju”) un pareizrakstības kļūdas (vārds „pastāvīgi” – „patstāvīgi” vietā, „paraša” – „paražas” vietā, „fenšmekers”, „skreloze”).

Uz grāmatas 4. vāka rakstīts, ka tā „kalpos kā panākumu rokasgrāmata jauniem censoņiem”. Var jau būt. Cerams. Jo lasīt šo biogrāfisko darbu ir viegli: raitā valoda vedina turpināt, tematiskie pārlēcieni neļauj atslābt uzmanībai, blīvi pieminētie laikmeta vēsturisko norišu fakti un nostāsti liecina, ka grāmatā ietverts bagātīgs materiāls. Gribētos teikt, ka romāns ir kā izkrāsota vēsturisku pastkaršu sērija ar piefantazētām detaļām, kuru uzdevums ir padarīt tekstu interesantāku. A. Deģis brīnišķīgi veido dzīvu stāstījumu, teksts ir piesātināts ar sajūtās tveramo pasauli (redzes, dzirdes u.c. priekšstati), tādējādi paspilgtinot klātesamības iespaidu, un intonācija visā romāna garumā ir gaiša, apliecinot spēku un optimismu. Kristapa Morberga dzīves būtiskākās līnijas grāmatā ir ietvertas. Kas labāk – lasīt daļēji viltotu vēsturi vai nelasīt nemaz? Tomēr – lasīt.

Atgriežoties pie raksta sākumā skicētā autora tēla, gribas piebilst, ka A. Deģi raksturo arī autora tēla maiņa – jaunradē un iestudējumos jeb šovos. Arvīda Deģa vietnē vērojot viņa vizuālā veidola pārvērtības, ko fiksē foto, atklājas cilvēks, kas ar baudu maina savu izskatu, katrreiz piešķirot tam kādu ļoti raksturojošu iezīmi (dendijs, pirāts, lidotājs, pašpuika, mačo). Un kas gan ir rakstnieks savā jaunradē, ja ne aktieris! Ārējo pārvērtību meistaram, kas savu būtību slēpj, intervijās sevi dēvē par literatūras strādnieku un tiecas īstenot augstus literāros mērķus, sacenšoties ar latviešu rakstniecības virsotnēm, grāmata par Kristapu Morbergu ir krustceles, jo, iespējams, neapjausti likusi sastapties ar jautājumiem: kas ir patiesība, patiesums un rakstnieka atbildība, strādājot biogrāfiskās prozas laukā.

Pēc grāmatas „Kristaps Morbergs” iznākšanas plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņa, ka Arvīds Deģis intensīvi strādā pie grāmatas par otro bagātāko uzņēmēju Pirmajā Latvijas brīvvalstī – Frici Graudu un viņa dēliem, kam līdz 1940. gadam piederēja 25 tvaikoņi. Būtu labi iecerētajā darbā izvairīties no pārliekas fantāzijas. Viss cits, šķiet, būs kārtībā.

Precizējumi Anitas Rožkalnes recenzijai:

1.      Dēku romāns „Nesodāmais avantūrists” ir par 1988. – 2005.gada notikumiem;

2.      „Marijas ielas koķetes” ir par Rīgu no 1919. līdz 1932.gadam;

3.      A.Krūmiņš kļūdās, jo pēc manā rīcībā esošajiem datiem vecais Hartmanis bija vēl dzīvs, kad lūdza viņa meitas roku;

4.      Morberga saistību ar brīvmūrnieku kustību apliecina vismaz 2-3 ticami avoti;

5.      Rakstnieks Augusts Deglavs u.c. laikabiedri apgalvo, ka Morbergs nopirka gruntsgabalu tieši no ceļotāja Šveinfurta, jūs nepārzināt tik labi viņa biogrāfiju, lai apgalvotu pretējo;

6.      Biogrāfisks apcerējums par Jāni Staņislavu Rosee pierāda, ka viņi ar Morbergu bija draugi;

7.      Apgāda „Turība” pasūtījums par Frici Graudu un viņa dēliem paredz sausu biznesa referātam līdzīgu apcerējumu, nevis biogrāfisko romānu...

P.S.

Artūrs Krūmiņš kā pašpasludināts Morberga biogrāfs visu apskatīja caur šauru – arhitekta skatu leņķi, negrasos atkārtot un tiražēt viņa maldus un patvarīgos pieņēmumus, ko apgāž citi laikmeta dokumenti.

P.P.S.

Vēlreiz sirsnīgs paldies par iedziļināšanos manā necilajā „literatūras melnstrādnieka” personībā.

Patiesā cieņā, Arvīds D. Deģis